Tovakar, kad mājas pagalmā ienāca puisis ar aicinājumu parakstīties, ka neesam apmierināti par to, ka ikreiz, kad ilgstoši līst, vai pavasaros, sniegam kūstot, grimstam ūdenī, uzreiz piekritu viņa iniciatīvai. Jāteic, ka Gulbenē tas nav nekas jauns. Slapjajos laika periodos – viens un tas pats. Vaimanājam, sūdzamies, lamājamies. Bet dzirdīgas ausis neatrodas. Viegli filozofēt tam, kam kājas ūdenī nemirkst. 90.gadu beigās, kad iegādājos māju šajā ielā, arī es vērsos pilsētas domē, ka pavasaros slīkstu. Atbilde bija: “Mēs zinām!” Nu un? Vēl šodien nekas nav mainījies. Izrādās, ka paši esam vainīgi, ka dzīvojam Brīvības ielā! Arī tās ēkas, kas celtas 30.gados, kad iela vēl bija vienā līmenī ar mājām, tagad pavasaros, rudeņos un lietainās vasarās grimst ūdenī, jo ikreiz, kad šo ielu remontēja, tā pacēlās, bet mājas, kur bijušas, tur palikušas. Kāpēc atbildīgie speciālisti nedomā par notekūdeņu novadīšanas sistēmu sakārtošanu pilsētā? Ar nepacietību gaidām Brīvības ielas rekonstrukciju. Varbūt tad kaut kas mainīsies. Pie mums viss ir ačgārni. Ābeļu ielas posms, ko nesen asfaltēja, pie bijušās pilsētas pārvaldes ēkas lietus laikā vienmēr pludo. Pļava, kas pieguļ privātmājām, vienmēr pārvēršas par ezeru, pa kuru bērni pārvietojas ar gumijas laivu. Visi tikai vaimanā, bet neko nedara. Kādam taču par to ir jāatbild! Arī par ūdensvadu, kuru ieraka par lielu naudu, bet pie kura reti kurš ir spējīgs pieslēgties. Manuprāt, Eiropas fondu nauda + pašvaldības līdzfinansējums būtu jārealizē lietderīgāk, lai pilsētas iedzīvotājiem patiešām no tā visa būtu reāls labums. Izskatās, ka daudz ko darām tikai darīšanas pēc. Nauda ir – iztērējam! Tikai kā?
