Intars Liepiņš, Gulbenes novada domes deputāts (“Vienotība”)
Kad tiek veidota partija, tai ir kopēji mērķi un ideoloģija. Varbūt kāds pazīstams un godīgs cilvēks ir pierunāts kandidēt partijas sarakstā, lai iegūtu vēlētāju atbalstu. Tomēr laika gaitā parādās zemūdens akmeņi – partijas līdera intereses vai komunikācijas problēmas, kas mazina saskaņu savstarpējās attiecībās. Esmu partijas “Vienotība” biedrs, un man nav pieņemami, ja partijas līdere ūjina pensionāru akcijas dalībniekus. Citi partijas biedri jūtas līdzatbildīgi par tādu rīcību. Kad reģionā pasaka, no kuras partijas esi, tad tā asociējas ar masu saziņas līdzekļos pausto par kādu tās biedra necienīgu uzvedību vai rīcību. Ja kāds partijas biedrs Saeimā vai novada domē jūt, ka viņam nav pa ceļam ar tādiem biedriem, tad meklē kaut ko citu – sev tuvāku, lai varētu labāk paust savas intereses. Tas ir atkarīgs no katra cilvēka, uz kādiem noteikumiem viņš ir gatavs darboties partijā. Ja var kaut ko panākt un izdarīt vēlētāju labā, tad ar to var pietikt. Ja neapmierinātība krājas, tad pienāk brīdis, kad aiziet no partijas, sākas staigāšana. Es arī nevaru pateikt, ka mūžīgi būšu “Vienotībā”, jo ir bijis pietiekami daudz problēmsituāciju. Tās arvien vairāk izlien no maisa kā īleni, tāpēc ir šaubas par dalību šajā partijā.
Guntis Blūms, bijušais Gulbenes novada domes deputāts
Manuprāt, nelaime ir tā, ka partijām Saeimā ir “īpašnieki”, kuri nosaka deputātu balsojumu. Ja nepakļaujas frakcijas vadītāja norādījumiem, kā jābalso, tad nākamreiz partijas sarakstā nevarēs kandidēt. Taču daudziem ir iepaticies tur sēdēt. Partijas ir savā veidā privatizētas, izmantojot tā saucamās stipendijas, tāpēc deputātiem ir maza loma. “Rīdzenes” sarunās jau izskanēja, ka nevajag sarakstā izvēlēties tādus, kas paši domā. Pat Valsts prezidents un premjers nav brīvi savā izvēlē un rīcībā. Šobrīd pastiprināta deputātu staigāšana vērojama tāpēc, ka jau notiek pārgrupēšanās un gatavošanās Saeimas vēlēšanām. Turklāt staigā tieši no reģioniem ievēlētie. No “Vienotības” izstājās valmierietis Inesis Boķis, kuram acīmredzot noteicošā ir vēlme kaut ko izcīnīt savam novadam. Droši vien piesliesies citai partijai, kurā būs lielākas izredzes kaut ko iegūt.
Vietējās domes vēlēšanās parasti balso par cilvēkiem, tāpēc deputāta aiziešana no tās vai citas partijas nav nekas slikts. Tas ir normāli, jo šeit katrs deputāts pats lemj, kā balsot. Uzskatu, ka arī Saeimā vajadzētu izvirzīt deputātu kandidātus no vēlēšanu apgabaliem, piemēram, no Gulbenes novada būtu viens vai divi deputāti Saeimā. Tad vēlētāji zinātu savu deputātu un zinātu, pie kā vērsties, ja tas ir nepieciešams. Turklāt deputāts var būt brīvs savā balsojumā. Deputātu kandidātus no apgabaliem varētu virzīt gan partijas kā savus pārstāvjus, gan arī iedzīvotāju grupas, kas var savākt noteiktu skaitu vēlētāju parakstu.
Jānis Dombrava, Saeimas deputāts (nacionālā apvienība “Visu Latvijai! – Tēvzemei un brīvībai/LNNK”)
Spriežot par deputātu staigāšanu no vienas partijas uz citu, noteikti visi nav liekami vienā maisā. Ja kāds ir desmit un vairāk gadus bijis vienā partijā un pārstāv konkrētas vērtības, tad aiziešana uz citu partiju var būt saprotama un loģiska rīcība. Tas ir pieņemami arī tad, ja kāds pāriet no vienas partijas uz citu ar līdzīgu ideoloģiju. Piemēram, ir bijuši gadījumi, kad no “Tēvzemei un brīvībai/LNNK” pāriet uz “Visu Latvijai!”. Savukārt, ja cilvēks ir nekonsekvents savā rīcībā un mētājas no vienas partijas uz otru, trešo un ceturto, dažs ir apstaigājis pat septiņas partijas ar atšķirīgu ideoloģiju, tad vēlētājiem būtu jāizdara atbilstoši secinājumi. Jāizvērtē, vai šādam cilvēkam var uzticēties. Šobrīd lielāka Saeimas deputātu migrācija ir saistīta ar to, ka izirst partija “Vienotība”, tāpēc tās biedri mēģina atrast kādu citu politisko spēku, ar kuru sadarboties. Arī partija “No sirds Latvijai!” ir līdzīgā situācijā. Ir daudz spriests un diskutēts, vai būtu nepieciešama pāreja uz daļēji mažoritāru vēlēšanu sistēmu. Taču tā neradīs risinājumu. Ja cilvēkam nav noteiktas vērtību sistēmas un ideoloģijas vai skaidru uzskatu, tad viņam tāpat būs jāveido sadarbība ar citiem deputātiem. Viņiem būs jāapvienojas grupās vai partijās atbilstoši vairākuma uzskatiem, lai varētu nodrošināt valsts vai pašvaldības pārvaldi. Turpretim, ja kāds svārstīsies no viena grāvja otrā savos uzskatos, tad tas neko labu nedos. Būtība ir deputāta konsekvencē vai arī tās trūkumā, kas nereti rada šo staigāšanu.
