Bieži no vecākiem vai vecvecākiem ir dzirdēts par viņu bērnības vai jaunības draugiem, bet kur šie draugi ir palikuši? Kāds, iespējams, citā saulē, cits – ārzemēs, ar kādu kontakts zudis jau pēc skolas absolvēšanas. Vai draudzība var ilgt mūžīgi? Uzskatu, ka var, jo tādām lietām nav termiņa. Man ir labākā draudzene jau kopš pamatskolas – tātad vairāk nekā 7 gadus. Esmu dzirdējusi, ka draudzība, kas ilgst vairāk par 7 gadiem – ilgs visu atlikušo mūžu. Kaut tas tiešām tā būtu! Tomēr ir cilvēki, kuri, iespējams, ir bijuši draugi, bet ar viņiem kontakts kaut kā izjūk: mainās intereses, kļūst aizņemtāki vai pavisam vienkārši – tā līdz galam nekad īsti nav bijuši tavi draugi. Tomēr ir arī draugi, ar kuriem saziņa ir pavisam reta, bet jūs viens otram tāpat neatmetat ar roku. Šeit der citāts, ka citi draugi ir kā zvaigznes – tu neredzi, kur viņi atrodas, bet zini, ka viņi tur ir. Kādreiz dzimšanas dienas tika svinētas, kad uz tām ieradās vismaz 10 skolasbiedri un 5 kaimiņi, tagad tās tiek svinētas ar ģimeni un vismaz 1 vai 2 draugiem. Ar laiku visi pārliecinās, ka draugs nav tikai cilvēks, ar kuru labi pavadīt laiku, bet gan tas, kurš tevi saprot no pusvārda, zina tavas sajūtas konkrētās situācijās, viņam mēdz būt pat labas attiecības ar tavu ģimeni. Vai pastāv jēdziens “rezerves draugs”? Diezin vai. Šādi parasti domā tie, kuriem nav dūšas pašiem uzsākt komunikāciju. Tad izveidojas situācijas, ka tu it kā esi tas, kurš ir vainīgs pie attiecību izjukšanas. Pagale taču nedeg viena – visās situācijās ir divas puses un divi dažādi skatpunkti. Pirms vainot otru, ir jāpaskatās arī uz sevi. Tomēr, ja jums ir kāds draugs, sargājiet viņu! Īsta draudzība nekad nebeidzas – arī tad, ja mainās intereses, vairs nestrādājat kopā vai neesat vienā valstī.
