Francijā 13.novembris ieies vēsturē kā viena no traģiskākajām dienām valsts vēsturē.
Baiba Tropa, novadniece, dizaina konsultante
Par teroristu uzbrukumiem uzzināju dažas stundas vēlāk, naktī, kad man piezvanīja draudzene, ar kuru kopā tikko bijām ceļojumā uz Parīzi. Sākotnēji, protams, bija šoks. Kopā sajaucās dažāda veida emocijas, nupat biju atgriezusies no Parīzes, biju uz ārkārtīgi pacilājoša viļņa, iedvesmota, priecīga, un te pēkšņi kaut kas pilnīgi pretējs – teroristi, cilvēku nāves, uzbrukumi, sāpes… un pa vidu vien dažas stundas. Protams, vēlāk, lasot ziņas internetā, sapratu, cik ļoti mums paveicās, ka lidojums atpakaļ uz Rīgu bija piektdienas rītā. Vēl sēžot lidostā, skumīgi domājām, varētu palikt vēl kādu dienu.
Pirmā doma, protams, vainīgi bēgļi, sociālie tīkli tuvāko stundu laikā “uzsprāga” no diskusijām un bēgļu nomelnošanas. Tomēr uzskatu, ka bēgļi nav vainīgi, kā tika minējuši daudzi, jo tie ir cilvēki, kuri bēg no šāda veida situācijām, uzbrukumiem un pakļaušanas. Protams, maldīgi būtu apgalvot, ka visi no islāma valstīm ieceļojošie tiešām ir bēgļi un neviens pats nav ar kādiem slēptiem nodomiem, bet visā vainot viņus arī ir netaisni. Protams, ātrāk gribas atrast vainīgo un viņu sodīt un apturēt “ļaunuma” atkārtošanos vai izplatīšanos, bet situācija ir ārkārtīgi sarežģīta. Nav viena vainīgā, protams, ir dusmas uz teroristiem un arī uz šo ticību, kas akli liek nogalināt, bet Eiropai vajadzētu būt pietiekami spēcīgai, lai neļautu kam tādam atkārtoties. Janvārī notikusī apšaude “Charlie Hebdo” redakcijā arī bija ļoti traģiska, bet vai tā mainījusi drošības situāciju, vienojusi tautas? Šajā ziņā islāma ticīgie ir daudz vienotāki.
Tāpat kā sestdien, kad visa pasaule bija gatava likt bildes ar Eifeļa torni vai Francijas karogu savos sociālajos tīklos, lai sērotu par notikušo, mums vajadzētu pievērst uzmanību arī terorismam citās valstīs un vienlīdzīgi paust tām atbalstu, jo ik dienas cieš un mirst ārkārtīgi daudzi cilvēki, tikai izskatās, ka lielu daļu tas uztrauc tikai tad, ja tā ir kāda liela valsts vai pilsēta. Ja cilvēki nemainīs savus uzskatus un ikdienā karš būs Ukrainā, Sīrijā vai jebkurā citā valstī, tad nevaram cerēt uz mieru un cilvēcīgumu.
Vēlreiz pieminot bailes par nākotni, protams, manī tās ir, jo gribu dzīvot Latvijā, kas ir latviska, ne citu tautu pārņemta. Pietiekami sāpīgs ir krievu valodas jautājums, kāpēc lai tam līdzi nāktu islāms? Neesmu pret cittautiešiem, bet uzskatu, ka jāmācās valoda un jāpieņem konkrētās zemes kultūra. Protams, realitātē tas ir citādāk, tāpēc arī rodas šī nepatika un vēlme atstumt.
Sabīne Kušiņičeva, auklīte “Au Pair” programmā Cīrihē, Šveicē
13.novembra vakarā biju ielūgta pievienoties vācu draugiem vakariņās. Lai gan mani draugi nav lieli futbola fani, vakariņu fonā uz neilgu mirkli tika ieslēgta liktenīgā futbola spēle starp Vāciju un Franciju. Televizors tika izslēgts, un par nakts notikumiem uzzināju tikai nākamajā rītā pie brokastu galda. CNN ziņu kanāla speciālizlaidumā tika pavēstīts par teroraktu Francijā. Man šķiet, ka mana reakcija bija tāda pati kā lielākajai daļai cilvēku. Biju šokēta un nevēlējos noticēt, ka simtiem cilvēku dzīves vienā vakarā mainījušās uz visiem laikiem. Pat centos izvairīties no ziņām un informācijas sociālajos tīklos, kas, manuprāt, pat jau tika man uzspiestas.
Aplūkojot šo situāciju no savas pedagoģiskās pieredzes, gan skolotājiem, gan vecākiem ir jāizlemj, vai ir vērts uztraukt savus bērnus ar šo informāciju vai izvēlēties to pēc iespējas ilgāk noklusēt. Mātes, savus bērnus sargādamas, jaunākajām atvasēm joprojām vēl nav neko teikušas. Vislielāko nemieru raisa domas par to, kā bērniem paskaidrot, ka cilvēki savas reliģiskās pārliecības dēļ nogalinājuši nevainīgus cilvēkus. Taču bērns tev pastāstīs, ka šādi cilvēki netic Dievam, jo tie nezina, cik vērta ir cilvēka dzīvība.Diemžēl daudzu islāma ticīgo ģimeņu atvases nav tikušas pasargātas no manipulācijām ar viņu uzskatiem. Teroristi varbūt pat ir mani vienaudži vai tikai pāris gadus vecāki. Tāpēc uzskatu, ka mums jābūt modriem un uzmanīgiem tāpat kā līdz šim bērnu morālajā audzināšanā, ka nevar ticēt visam, kas rakstīts kādā grāmatā, tāpat arī nevar uzticēties kuram katram cilvēkam, kurš spēj iedvesmot un aizraut ar savām idejām.
