14.jūnijs – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Aprit 74 gadi kopš Latvijas iedzīvotāju masveida izvešanas uz Sibīrijas, Tālo Austrumu un Ziemeļu apgabaliem, kas, pēc vēsturnieku aplēsēm, kopumā skāra 15 000 Latvijas iedzīvotāju. Tas ir milzīgs skaitlis mūsu mazajai Dzimtenei un, mērot cilvēka mūžu, arī solīds vecums. Kopš astoņdesmito gadu beigām mēs mazpamazām iemācījāmies atklāti atzīmēt šo piemiņas dienu, tiesa, par kuras eksistenci līdz tam daudzi no mums pat nezināja. Piemiņas pasākums pie Gulbenes dzelzceļa stacijas un Litenē notika arī šogad. Klausoties amatpersonu runās, manu skatu piesaistīja pasākuma dalībnieki. Nevis tie, kuru amata pienākumos ietilpst šādu pasākumu apmeklēšana, bet cilvēki, kuri nāca savas pārliecības un iekšējās pasaules motivēti. Jā, arī viņu vidējais vecums tuvojas 74 gadiem. Reti kur varēja redzēt jaunākas sejas. Tikai retais no vecākiem bija paņēmis līdzi kādu bērnu vai mazbērnu. Ne-bija redzamas arī ierastās gaidiņas, par skautiem nemaz nerunājot. Kāpēc tā? Vai tiešām, gadiem ejot, šāda veida pasākumi paliks vien dažu ierēdņu un amatpersonu pieklājības vizīte? Nedomāju, ka ir kāda skola, kurā kādā no stundām nebūtu runāts par šiem baisajiem notikumiem. Taču izpratnes un līdzi dzīvošanas šiem notikumiem nav. Ne skolotāji, ne mēs, vecāki, bērniem to neesam iemācījuši. Mēs neesam viņos izraisījuši interesi, ne arī pienākuma apziņu, ka te viņiem būtu jābūt. Varam jau teikt, ka šajā laikā bērniem ir daudz interesantākas nodarbes, ka mums pašiem ir daudz neatliekamāki darbi, taču no tā cieš mūsu jau tā vājās patriotisma jūtas. Ja man tur nebūtu jābūt, vai es ietu?
