Nesen kāds paziņa man pateica: “Es neesmu Latvijas patriots. Tāpēc man nav grūti būt projām aiz robežas. Un es nekad negribēšu šeit atgriezties.” Tas cilvēks jau vairākus gadus dzīvo Rietumeiropā. Labi dzīvo. Pārticībā un laimīgi. Saka, ka pēc dzimtenes nesēro. Itin nemaz. Es domāju, ticēt vai neticēt viņa atklātībai. Nezinu. Laikam jātic. Šodien cilvēks tā domā, kāpēc gan viņam melot vai izlikties. Bet vai tāpat domās arī rīt? Un ko domāju es pati? Kas gan esam mēs, palicēji, kuri nebēgam projām, nemeklējam laimi ārpus Latvijas? Vai esam patrioti? Es negribētu steigties ar secinājumiem. Brīvdienās televīzijā skatījos kaut kādu tepat pāri mūsu Austrumu robežai uzņemtu komēdiju, kurā puiši no Krievijas devušies slepenā uzdevumā pāri okeānam. Kad viņi tiek atmaskoti, daiļrunīgi izsakās par to, ko viņiem nozīmē dzimtene. Izteicieni ir sulīgi, pat aizskaroši, bet tajos ir tik daudz mīlestības pret savu Krieviju. Kāpēc mūsos, latviešos, patriotisms ir vai nu plakātisks vai nekāds? Šajā sakarā kāds novadnieks nesen izteicās: “Jau salīdzinot ar Igauniju, mēs nopelnām kapeikas, bet salīdzinot ar Lielbritāniju… Mēs nopelnām kapeikas un vēl savā starpā plēšamies dēļ tām.” Kad Liene Šomase no skatuves Daugavpilī neglaimojoši izteicās par Latvijas valsti, tajā visā bija kaut kas ironisks, skumjš, nožēlojams un bezgala mīļš. Ziniet, es ticu, ka Liene no visas sirds mīl dzimteni. Ticu! Tāpēc, ka cilvēks mīl ar sirdi, nevis ar prātu. Ja mīlētu ar prātu, tad varbūt patiešām nebūtu, par ko… Šogad Lāčplēša dienas pasākumā viena paziņa man teica, ka nejūtas vajadzīga Latvijai. Taču viņai Latvija esot vajadzīga. Kas viņa mums ir, mūsu Latvija, kuru mūsu politiķi ar savu neprasmīgo darbošanos pieviļ tāpat kā tautu? Kas viņa mums ir? Par ko mēs viņu tā mīlam, tik ļoti, ka smejamies un raudam reizē ar viņu, elpojam, dzīvojam te un negribam doties projām? Nesen naktī, pastaigājoties pa Gulbeni kopā ar savu suni, pacēlu uz ielas guļošu noreibušu jaunu cilvēku. Jautāju: “Kur tavas mājas?” Un viņš man atbildēja: “Es jūtos neērti, kad mani uzrunā uz “tu”. Es gribētu, lai mani uzrunā ar “jūs”.” Tādi mēs esam. Un paldies Dievam! Katrai lietai ir sava cena, bet cilvēkam ir sava cieņa. Tā ir teicis domātājs Imanuels Kants. Laikam taču par mums.
