Dzīvojot, augot un kļūstot vecākiem, mēs sevī attīstām daudz un dažādas īpašības. Mēs mācāmies, gūstam zināšanas, izpratni par apkārtējo pasauli, izzinām lietu kopsakarības, iepazīstam mīlestību, labestību un draudzību.
Dzīvojot, augot un kļūstot vecākiem, mēs sevī attīstām daudz un dažādas īpašības. Mēs mācāmies, gūstam zināšanas, izpratni par apkārtējo pasauli, izzinām lietu kopsakarības, iepazīstam mīlestību, labestību un draudzību. Diemžēl – arī skaudību, nenovīdību, divkosību, un, nedod Dievs, šīs īpašības attīstām sevī.
Nepatīkami, bet apkārt ir daudz cilvēku, kas savā acī neredz baļķi, bet cita acī prot saskatīt visniecīgāko skabargu. Bieži vien mēs par šādiem cilvēkiem pat nenojaušam, bet izrādās, ka viņi ir mūsu draugi un paziņas. Reizēm viņi sevi uzskata par gudriem uzņēmējiem vai biznesmeņiem, mūžā ir nomainījuši daudzas darbavietas (lai gan tagad tas ir moderni – ilgāk par diviem gadiem vienā darbavietā nevajagot strādāt, jo iestājoties rutīna), jo nevienā nav spējīgi strādāt, ir pievērsušies dažādām nozarēm, bet tā arī tajās nav sevi pierādījuši. Un tad, kad mistiskā kārtā ir ieguvuši labu darbu augstā amatā, pašiem neapzinoties (bet varbūt tomēr apzinoties), visu atkal sabojā. Varbūt lielākā kļūda ir noteikumu neievērošana. Ja organizācijā vai uzņēmumā, kurā tu strādā, ir iekšējās kārtības noteikumi, tad tie ir jāievēro arī vadītāja, direktora bērniem, radiem un draugiem. Pretējā gadījumā vadītājs nav tiesīgs prasīt to ievērošanu no pārējiem darbiniekiem un cilvēkiem, kas izmanto šīs iestādes pakalpojumus. Tāpat nevajag censties ar visādiem labumiem “pārbāzt savas kabatas”, jo agrāk vai vēlāk to pamanīs. Nabadzība nekad nav bijusi netikums, bet netīrība un nenovīdība gan. Arī ar citu apmelošanu un aizvainošanu savu darbavietu un cieņu citu acīs ilgi nevar saglabāt.
Žurnālista darbs ir interesants, jo nākas sastapt dažādus cilvēkus. Ir pat bijis tā, ka vienā dienā kāds tev smaida, rādot personības labākās īpašības, bet otrā – pār tevi jau ir izlijis samazgu spainis. Tas nav patīkami, tomēr labāk, nekā tad, ja turpina liekulīgi smaidīt un glaimot. Esmu gatava atklāti uzklausīt cilvēku pretenzijas un pārmetumus, jo tikai sarunājoties var izlīdzināt nesaskaņas. Sliktāk ir, ja divkosis turipna “būt labs”, lai gan patiesībā šis labums viņam “spiežas ārā pa ausīm”. Intuitīvi var just, ka šis cilvēks melo un tēlo, tomēr atklāt to ir grūti. Bet, kad esi to izdarījis, labāk redzi viņu ejam, nevis nākam.
Katram ir sava dzīve, un katrs to nodzīvo, kā māk un uzskata par pareizu. Ir lietas, ko nevar mainīt neviens, tomēr būtu labi, ja katrs vismaz vienreiz dzīvē uzdotu sev jautājumu: “Vai es esmu tas, kas esmu?” Un atbildētu uz to godīgi, nevis vēlamā formā.
