Laikam gan ikvienam ir gadījies Gulbenes ielās satikt ļaudis, par kuriem nodomājam – bomzīši. Tos atpazīstam, ne tikai redzot rokamies pie atkritumu konteineriem. Jau ārēji šie cilvēki atšķiras no citiem.
Laikam gan ikvienam ir gadījies Gulbenes ielās satikt ļaudis, par kuriem nodomājam – bomzīši. Tos atpazīstam, ne tikai redzot rokamies pie atkritumu konteineriem. Jau ārēji šie cilvēki atšķiras no citiem. Viņus apzīmogo dzīvesveids.
Bomzis tulkojumā no krievu valodas nozīmē – cilvēks bez noteiktas dzīvesvietas. Vai Gulbenē ir bezpajumtnieki? Vai par bomzīšiem uzskatām cilvēkus, kas nestrādā, klīst, pārmērīgi lieto alkoholu un rokas pa atkritumiem, taču šiem cilvēkiem ir jumts virs galvas?
Ardis sevi dēvē par bomzi
Druknu vīru, kas pie koka pieslējis savu divriteni ar vairākiem maisiem bagāžā, satieku pilsētas centrā pie autobusa pieturas. Viņš velk ēdamo ārā no maisa un baro rudu kaķēnu. Izrādās – ēdamais ir kotlete. Vīrietis nežēlo kaķēnam barību, sadrupina kotleti sīkos gabaliņos, lai minkam vieglāk sakošļāt. “Viņš ir bomzis,” smaidīgais vīrietis saka, rādot uz kaķi, “bija stipri izsalcis, bet nu būs paēdis, viņam pietiks visai dienai.”
Es piestāju, pārspriežam, kāda dzimuma ir kaķēns. Vīrs jautā, vai es to negribot ņemt sev. Mazulis noteikti esot izmests no mājām. Lai nebūtu jābaro lieka mute. Atbildu, ka man jau mājās ir viens kaķis, otru nevaru ņemt. Vīrs saka:
“Viņu iemidzinās un viss. Nebūs problēmu. Šī ir kaķene, varat iedomāties, cik viņai būs bērnu un visi klaidoņi!?”
Iepazīstamies. Vīrietis sevi nosauc par Ardi. Viņš saka: “Esmu bomzis. Tādu mūs pilsētā ir 15 cilvēki.” Turpinām sarunu pie diktofona. Un nu jau par pašu Ardi. Sēžam autobusa pieturā uz soliņa, man klēpī tikmēr kaķēns saritinājies kamoliņā, snauž un paēdis omulīgi murrā.
Septiņus gadus bēguļo no tuviniekiem
Ardim ir aptuveni 50 gadu, taču viņa domāšanas veids drīzāk ir puicisks. Viņa stāstītajā, liekas, realitāte mijas ar fantāzijām un veido vienu veselumu. Saruna ir interesanta. Ardis ir optimisma pilns. Ne brīdi viņš nejūtas nomākts un arī sarunbiedram liek smaidīt. Viņš jau septiņus gadus bēguļojot no tuviniekiem – no mātes un patēva, kam ir mājas. Ardis dzīvo garāžā.
“Es biju paralizēts astoņus mēnešus. Dievs man deva tādu mācību, jo līdz tam biju nepareizi dzīvojis. Jutos kā miris. Tomēr izdzīvoju. Tagad nebaidos no nāves,” saka viņš.
Vīrietis neesot draugos ar alkoholu, taču arī strādāt nevarot. Viņam ir sapnis par savu kokgriešanas darbnīcu. Tālab vajagot savākt 200 latus. Tā nu viņš diendienā strādājot – staigā pa atkritumu konteineriem, vāc visu, ko var pēc tam pārdot. Tie ir metāllūžņi, tukšās pudeles. Dienā tā varot nopelnīt aptuveni divus latus. Ardis domā, ka viņam izdosies izveidot savu darbnīcu, gatavot produkciju, pārdot. Viņš pieļauj, ka tad viņa dzīve krasi mainītos.
“Esmu bomzis, kas nedzer,” lepni saka vīrietis. Viņš tūlīt piebilst, ka tuvinieki viņa dzīvesveidu neatbalsta. Taču pašam Ardim tā ir labi. Viņš esot jau pieradis. “Esmu viens pasaulē. Visu dzīvi tā cīnos.”
Viņi nomirs uz ielas
Ardis saka, ka no visiem 15 Gulbenes ļaudīm, ko viņš dēvē par bomžiem, sociālo dienestu palīdzība patiešām vajadzīga esot tikai vienam cilvēkam. Tas esot vīrs, kam traumēts mugurkauls, kas slimo ar krītamo kaiti un kuru lēkme var piemeklēt jebkurā brīdī un jebkurā vietā.
“Dienā viņš iet uz atkritumu konteineriem. Viņš neko nespēj. Galva viņam nestrādā. Cik reižu neesmu vilcis viņu ārā no grāvjiem! Tas ir cilvēks, kas var aukstā laikā kaut kur nokrist un nosalt. Viņam vajadzētu palīdzību. Nezinu gan, kā to izdarīt, jo šis cilvēks arī stipri dzer,” stāsta Ardis.
Bēdubrālis agrāk esot mitinājies svešā garāžā, bet tagad dzīvojot kopā ar citiem sev līdzīgajiem pamestā ēdnīcas ēkā vai kopmītnes tipa dzīvoklī. “Tur nav elektrības. Nav nekā. Neviens tur ne par ko nemaksā, tikai dzer,” saka vīrietis.
Viņš domā, ka šim klaidonim reizēm derētu vietiņa nakts patversmē. Taču Ardis apšauba, vai vīru, kas ir alkoholiķis, tur uzņems un vai viņš pats vispār vēlēsies tur atrasties.
“Bomžu vājā vieta ir grēkošana ar alkoholu. Tāpēc arī apkārtējo attieksme ir tāda. Ja cilvēks pats par sevi nerūpējas, tad kāpēc par viņiem jādomā citiem? Tā jau ir. Taču starp bomžiem ir arī slimie. Zinu astoņus stipri slimus. Viņi ļoti grēko ar alkoholu. Viņi nomirs uz ielas. Tas ir skaidrs,” saka Ardis. Izjautāts par to, vai pilsētā būtu vajadzīga zupas virtuve, kur lēti vai pat par brīvu varētu paēst silto ēdienu katru dienu, Ardis ir kategorisks. “Oi, nē, tur neviens neies. Paši varam dabūt, ko ēst. Tie, kas dzer alkoholu, atrod arī to,” saka viņš.
Ardis saka, ka klaiņojošie cilvēki, kas rokas pa atkritumiem, paši nemeklē palīdzību. “Viņiem neko nevajag, ka tikai iedzert. Ārstēties no alkohola atkarības neviens negrib. Viss,” uzskata viņš.
Izjūt cits citu kā konkurentus
Jautāts par to, vai viņam zināmie 15 cilvēki savā starpā ir draudzīgi, izpalīdzīgi, Ardis atbild noliedzoši.
“Mēs esam viens otram ienaidnieki. Konkurenti. Es braucu ar velosipēdu, ātrāk varu pārvietoties no vienas atkritumu vietas uz citu. Tāpēc dienā varu nopelnīt divus vai pat trīs latus. Taču citi nevar,” lepni saka Ardis. Viņš piebilst, ka “bomži paši viens otru var apzagt”. Tāpēc par sevišķu draudzību nevarot būt runas.
Gadoties, ka atkritumu konteineru pārmeklētāji savā starpā kļūst agresīvi. Tomēr tādi gadījumi esot reti. Biežāk uz konteineru “sanitāriem” dusmojoties vietējie iedzīvotāji, kas pat mēdzot klaji izrādīt nepatiku ne tikai vārdos, bet arī darbos.
“Man pašam ir svieduši ar pudeli pa galvu, ar akmeņiem. Cilvēki nepadomā, kāda ir bomžu dzīve! Mūs sit no visām pusēm. Visi. Un garāmgājējam arī vēl vajag parādīt savu attieksmi,” pārspriež Ardis.
Dzīvo savā fantāziju pasaulē
“Es visu laiku tikai smejos,” par savu pasaules izjūtu saka Ardis. Viņš savā dzīvē jūtoties kā burvis, kas spēj pret viņu ļaunajiem cilvēkiem atdarīt ar to pašu, gan viesuļvētru uzsūtot, gan tādu pašu lāstu, kāds viņam raidīts. Tāpēc, kā uzskata Ardis, viss ļaunais no viņa atlec. Varbūt tāpēc, ka viņš dzīvo vienkārši – kā Dieva dots. Tādiem cilvēkiem patiešām nekas ļauns dzīvē nepielīp. Liekas, šis cilvēks nebaidās pat no paša nelabā. Tomēr baidās gan.
“Baidos, ka būs gripa. Vajadzētu pret to vakcinēties. Taču man nav tik daudz naudas. Ziemā garāžā būs auksti. Tad iešu uz mājām pie vecākiem, bet ar viņiem man sadzīvot ir grūti,” saka Ardis.
Viņš nekaunas par savu dzīvesveidu, saka, ka arī Rokfellers savulaik ir sācis biznesu tā – no nekā. “Nevajag mums, bomžiem, nekādu palīdzību. Es pacelšos pats, ja Dievs dos. Ja ne, arī debesīs man nebūs slikti,” smaidot saka Ardis. Mēs atvadāmies un turpmāk vienmēr sasveicināsimies, kad satiksimies uz ielas.
Pašvaldībā viņus visus zina
Gulbenē ir izveidota nakts patversme, kurā teorētiski naktsmājas varētu rast bezpajumtnieki vai cilvēki, kas nonākuši problemātiskās dzīves situācijās. Pašvaldībā laikraksts noskaidroja, ka šī patversme nedarbojas. Tai nav nodrošināti darbinieki. Tas pilsētas domei maksātu pārāk dārgi, turklāt patversme neesot vajadzīga. Šoziem paredzēts nogaidīt, pavērot situāciju, tad atgriezties pie jautājuma, vai patversme tiešām Gulbenē ir vajadzīga. Turklāt tajā drīkst atrasties tikai tādi cilvēki, kam veiktas medicīniskās pārbaudes, tostarp fluorogrāfiskā apskate, un kas nelieto alkoholu.
Pašvaldībā uzskata, ka Gulbenē nav bezpajumtnieku. Taču ir cilvēki, kam ir dzīvesstils kā božiem, taču faktiski viņi neatbilst šim statusam. Visi šie cilvēki pilsētas domē esot zināmi, visiem ir nodrošināta dzīvesvieta. Daudzi no viņiem saņemot pensiju, kuru nodzer. Daudziem esot ģimenes – bērni un sievas -, kas vīrus padzinušas dzeršanas un amorālā dzīvesveida dēļ. Ja šķietamajam bomzim ir bērni, tad likums nosaka, ka viņiem ir jārūpējas par tēvu, nevis pašvaldībai.
