Valentīna Birzniece, bērnudārza “Rūķītis” medmāsa
Es domāju, ka valstij ir jāpalīdz šiem cilvēkiem. Ļoti daudzi cilvēki, kas ir nonākuši atkarībās, paši nevar izrāpties no šīs bedres. Domāju, ka jāmeklē sakne, kāpēc viņš sācis dzert. Piekrītu, ka viņš pats ir vainīgs pie tā, kā dzīvo, bet, no otras puses, mums jābūt humāniem pret šiem nelaimē nonākušajiem cilvēkiem. Mēs pat dzīvniekiem palīdzam izķepuroties, tad kāpēc gan mums arī alkoholiķiem nepalīdzēt tikt vaļā no alkoholisma valgiem? Protams, ir anonīmie alkoholiķi un visādas citādas organizācijas, taču tas ir ļoti dārgi. Cilvēkam, kas ļoti grib atbrīvoties no dzeršanas, tas nav pa kabatai. Vai tas ir normāli, ja sievietei cits nekas neatliek, kā noskatīties, kā viņas dēls, vīrs vai tēvs nodzeras, un viņa neko nevar palīdzēt? Tas ir otrs Latvijas mēris, tāpēc vien valstij ir jāpalīdz. Nodzeras diemžēl arī sievietes. Un ne vienmēr tas ir izlaidības dēļ, vienkārši viņas bezspēcībā padodas apstākļiem. Tāda pa lielam kļuvusi mūsu sabiedrība, it īpaši laukos. Nelaimīgie ģimenes locekļi bieži vien pat ar varu savāc savējo un grib viņam palīdzēt, kaut vai vedot uz Straupi ārstēties. Bet tas lielākoties neko nelīdz, jo sākas viss no jauna. Un tā bezgalīgi, bez rezultāta, jo cilvēkam vienkārši nav gribasspēka cīnīties. Ja pats cilvēks negribēs, visa pretimnākšana būs velta, nespēs palīdzēt arī valsts ar saviem līdzekļiem. Tomēr – ja pats cilvēks grib tikt “uz ķepām”, tad viņam noteikti vajadzētu palīdzēt. Visbiežāk ir tā, ka ģimenei nav tādu līdzekļu, lai savam tuvākajam palīdzētu tikt vaļā no šīs nelaimes.
Tā ir slimība, kas degradē mūsu sabiedrību. Šo kaiti nevar salīdzināt ne ar vienu citu slimību, jo dzērājiem no sākta gala sāk veidoties kropla ģimene – bērns, kas to visu redz un dzird, ir vēl nelaimīgāks, nekā ja viņam vispār tāda dzērāja tēva vai mātes nebūtu. Nedod Dievs, ja vēl abi dzer! Bērns jau saknē nekā pozitīva neredz – vecāki dzer, lamājas un kaujas, nāk no ielas visādi dzērāji, bērni ir izsalkuši. Protams, ir dažādas situācijas, bet jāatzīst, ka tieši šis kontingents nebūs tas, kas labprātīgi dosies ārstēties kaut vai par valsts līdzekļiem. Nevari tu taču kā čemodānu paņemt un viņu aizvest! Bet būs tādi, kas vēlas tikt uz strīpas, atbrīvojoties no situācijas, kurā ir nokļuvuši. Tādi ne tikai tuviniekiem, bet arī valstij būtu jāatbalsta.
Jānis Kļaviņš, Valsts sociālās aprūpes centra „Latgale” filiāles „Litene” vadītājs
Mums pašiem darbavietā arī dažādi gājis. Katrai situācijai esam meklējuši savu risinājumu. Ir, kas paši grib, zvana, lūdz palīdzēt, un mēs nākam pretī, viņš aizbrauc un atbrauc no attiecīgās ārstniecības iestādes, strādā un ir pilnvērtīgs cilvēks. Atceros padomju laikus, kad piespiedu kārtā veda. Arī tagad dažu labu aizved, bet jēgas nav nekādas, jo rezultātā jau trešajā ceturtajā dienā draudzējas ar to pašu pudeli. Par velti esam naudu izmetuši. Varētu tajā pašā laikā cīnīties ar citām slimībām, mazi bērni tik ļoti slimo. Tūkstošiem cilvēku lūdz palīdzēt ar ziedojumiem. Tā ir iegājies, ka gadu no gada sabiedrība ziedo un ziedo visam kam, bet tas, es uzskatu, ir tiešākais valsts pienākums. Mēs taču esam šīs valsts sabiedrības locekļi. Strādājam garus gadus, maksājam nodokļus kā caurā maisā, bet beigās kur tas viss paliek? Šodien pat ar savu veselību nespējam tikt uz strīpas. Šo pašu atkarību dēļ tik daudz cilvēku iet uz slimnīcām un poliklīnikām, esmu pats redzējis, ka viņiem visas pārbaudes veic bez rindām, bet normālam pacientam jāgaida rindā. Cilvēkam pašam ir jābūt ar prātu un apziņu, katram pašam ir tiesības izlemt, kā dzīvot. Ja tu pats caur šīm atkarībām sevi gribi iedzīt kapā, tad dzen!
Nodarbinātības dienesta iniciatīva palīdzēt šiem atkarīgajiem bieži vien arī beidzas ar to, ka viņi tiek pie naudas, ko izmaksā stipendijās, un to tad arī nodzer. Oficiālu darbu neviens no viņiem strādāt negrib. Viņiem pietiek ar pašvaldības palīdzību, ar haltūrām, par ko tiek samaksāts gan naudā, gan graudā, problēmu nav nekādu. Bet mums gan katram ir problēmas, kā nopelnīt naudu, kā izaudzināt bērnus, kā nomaksāt nodokļus, no kuriem turklāt daļu valsts plāno atlicināt brīvās dzīves tīkotāju un grādīgā dzēriena lietotāju ārstēšanai. Atdeve šiem valsts naudas tēriņiem diemžēl ir pavisam niecīga. Tā ir vējā izmesta nauda. Darbā ir bijusi pieredze ar Straupes narkoloģisko slimnīcu – tie pansionāta klienti, kurus aizveda piespiedu kārtā, ir turpat, kur bija pirms tam, bet tie, kuri gribēja izārstēties, vispār nelieto. Tikai tādu diemžēl ir maz.
