Pa sava dzīvokļa logiem varu vērot, kā ar grābekli, slotu, kurai palaikam kāts atdalās no zaru saujas, uzslaucīšanai domāto ierīci un lielu polietilēna maisu rokās par Gulbenes ielu tīrību gādā sētnieki. Nebeidzu apbrīnot viņu uzņēmību pat brīvdienās ķert katru nokritušo lapu no ielas braucamās daļas. Lapkriša laikā viņi vairākkārt dienā pārkasa vienus un tos pašus zāliena laukumus. Kamēr tiek līdz to vienam galam, lapas no jauna noklājušas jau nokasīto teritoriju. Godīgi sakot, man ir žēl mūsu sētnieku. Vai tiešām viņiem jāķer katra nokritusī lapa? Kas no tā mainīsies, ja ļausim rudenim un cilvēkiem izdzīvot šo lapu zelta laiku? „Vai tev prāts! Ja lapas nebūs savāktas, saņemsim rājienu. Pat aktu sastādīs, ka savus pienākumus neveicam, kā pienākas,” bilda kāds sētnieks, kad nebeidzu apbrīnot viņa pacietības pārpilno cīņu ar lapām. Manuprāt, visi Gulbenes sētnieki ir pelnījuši uzslavu, nevis rājienus, jo mums ir ļoti tīra un sakopta pilsēta. Nesen, dažas dienas pavadot Briselē, pārliecinājos, ka tur nudien nav no svara, ir savāktas lapas vai nav. Pat apskates vietās, ko iecienījuši tūristi, nekas neliecināja, ka tiek savākta katra lapa. Man ir žēl arī to cilvēku, kuri Gulbenē atstrādā pabalstus, īpaši tad, ja redzu, ka viņiem liek darīt kaut ko absurdu. Kā gan citādāk nosaukt savulaik pērkoņu izgriešanu zālājā, izmantojot šķēres. Varbūt arī Gulbenē būtu lietderīgi iegādāties tādu lapu savācēju, kādu redzēju Alūksnē? Brauc neliels traktorītis pa ietvi, pa cauruli sasūc lapas un izpūš pievienotajā konteinerā. Pēc pieredzes tālu nav jāmeklē.
