Dzīve liek samierināties ar daudzām lietām. Ir tik pašsaprotami, ka vasaru vienmēr nomaina rudens, tad nemanot un pamazām pielavās ziema, un kādā salnainā un aukstā rudens rītā pēkšņi pamanu, ka uzlikts ledus vāks ūdeņu plašumam. Dienas saraujas kā nejauši karstā ūdenī mazgāšanai iemērkta vilnas zeķe, nu jau derīga kā filcēta citai, mazākai, kājai… Tomēr diena, dabas likumu diktēta, atkal stiepsies garumā, būs atkal pavasaris! Ar skaisto dabas ziedēšanas trakumu piemirsīsies arī sabojātā zeķe… nepatīkama neveiksme šodien. Mana rakstainā, skaistā zeķe pagalam gan, un neko tur vairs nevar izdarīt! Nākas samierināties ar to, ko nespējam mainīt! Dzīvē ar daudz ko jāsamierinās: arī ar izlietu ūdeni tiešā un pārnestā nozīmē un sīkām ikdienas klapatām. Lai pierastu pie svarīgiem un nepatīkamiem notikumiem, nepieciešams laiks, jo dabas un dzīves norisēm ir savs ceļš, un tikai cilvēks iedrošinās domāt, ka saule tieši viņam ziņo par rīta vai vakara iestāšanos. Pasaulē satiekas gan nejaušības, gan likumsakarības. Daudzas lietas nav prognozējamas un uzkrīt kā sniegs uz galvas. Un neprasi: kāpēc? Tas vienkārši tā ir! Saka: to zina tikai Dievs! Ar ģimeņu un paaudžu attiecībām samierināties ir visgrūtāk… Un vai vienmēr vajag? Vai tavs viedoklis ir pareizais? Kā rīkoties? Kad un kā iejaukties bērnu dzīvēs un kad izlikties neko neredzam, nedzirdam? Kad un kā no bērniem pamācīties?
Lai it kā no laika attāluma paraudzītos uz problēmām, rakstu dienasgrāmatu, un jūtu, ka man tas ir vajadzīgs. Sarunās ar sevi atrodu citādāku skatu uz pasaules lietu kārtību un savām privātajām klapatām, uzdodot jautājumu: samierināties vai nesamierināties, iedziļināties negācijās vai laist tās pār galvu? Bieži neklājas viegli: ikdiena ar savu ierastību un pelēcību reizēm kļūst par tādu kā slogu, un domas spiež saprātu kā ziemā ledus vāks dīķi. Dienasgrāmata var būt kā psihoterapeits un padomdevējs, un veids, kā norakstīt netīkamus ikdienas faktus un pavirzīt domas uz gaišāko pusi. Kad samierināties, bet kad protestēt un panākt lietu virzības izmaiņas? Neviens jau nespēja dažādos dzīves līkločus iztaisnot un pagriezt pa savam prātam. Vai mūsu – vecās paaudzes – sūtība nav atstāt bērniem un mazbērniem arī kaut ko no sava vieduma, prasmēm un uzskatiem? Vai gēnu līmenī dotais ir vienīgais mantojums? Varbūt pārdomu dienasgrāmata pēc gadiem pavērstu bērnu un varbūt pat mazbērnu domas citādā virzienā. Labs padoms zelta vērts! Cik labprāt es palasītu savas vecmāmiņas dienasgrāmatu, ja tāda būtu! Skapī glabājās vecvecmātes izšūtie linu galdauti, viņas austie dvieļi un grāmatu plauktā vesela kaudze seno kalendāru. Redzu viņas rakstītās atzīmes, pasvītrojumus. Reizēm, šīm lietām pieskaroties, izjūtu tuvību un tādu kā garīgu tiltu uz pagātni. Cik tāla bijusi tā diena, kad mūsu senču dzīves vadīja citādi tikumi un likumi nekā šinīs laikos! Viss mainās, bet jaunajam vajadzīgs pamats, uz kura pacelt nākotni, un pamatā var likt savas atmiņas, notikumus un dzimtas vēsturi.
Bieži domājam par mazbērniem. Gadiem ejot, saskarsme kļūst tā kā retāka un arī virspusēja, reizēm šķiet – viss tikai pieklājības dēļ. Kas tā par paaudzi, ka galvenais dzīves saturs un aktivitātes planšetē un mobilajā telefonā? Kur grāmatu lasīšanas aizrautība? Pat skolā nav vairs obligātās literatūras, bet tikai ieteicamā. No skolas programmas izsvītrošot pat mājturības mācību! Protams, citi laiki, likumi un tikumi! Kāpēc, ciemos ieradušies, mazbērni bieži lūr caur pieri telefona skārienjutīgajā ekrānā un reizēm, uz viesistabas tepiķa sagūlušies, nesarunājas vis, kā cilvēkbērniem pienākas, bet komunicē ar tā sauktajiem „draugiem” un citām modernām interneta vietnēm gandrīz bez pārtraukuma, kaut mazāko pieklājību pret apkārtējiem neievērojot! Uzbāž vēl austiņas, un tad mīļās sejiņas izskatās kā mūmijām. Datorprasmes no agras bērnības, nu jau kur tie gadi, tikpat kā ar mātes pienu iezīstas. Un man vēl jājūtas vainīgai, ka pilnībā neprotu to, ko tagad sauc par modernajām tehnoloģijām? Kas noticis, ja nav tā, kā senāk, kad vecmāmiņa mazbērnam mācīja savas paaudžu paaudzēs mantotās gudrības? Viss otrādi: bērni un mazbērni pamāca savus senčus. Nekādas cieņas un disciplīnas! Ola māca vistu! Bērniem reti kad vajag vecās paaudzes padomu. Reti! Atbilde man ir: jaunās modes lietas un tehnoloģijas dzīvēs ielauzušās tik strauji, ka vecākas paaudzes ļaudis jūtas pilnīgi apjukuši un samulsuši: aizej tur, nezin kur, uzklikšķini datorā un paprasi „mātei Googlei”! Viss elektroniski: e-pasts, e-adreses, nu jau arī e-veselība. Viss jaunais īpaši satrauc vecāko paaudzi, jo pusgadsimta laikā tehnoloģijas tā mainījušas, ka nākas vai nu samierināties un sekot, vai arī atsvešināties, ierauties savā pasaulē un kļūt pašpietiekamam. Kad skolā dots uzdevums painteresēties par senčiem, mazbērna interese sniedzas, augstākais, līdz iepriekšējai paaudzei. Kā sauca vecvecākus, ko viņi darīja, kur dzīvoja, par ko strādāja? Kāpēc tā centāmies un iztērējām tik daudz laika, savos grāmatu plauktos sameklējot skolas gados zīmētu dzimtas ciltskoku ar vārdiem un uzvārdiem, dzīves un nāves datiem, pat profesijām? Man arī tāds dzimtas koks atradās. Rādu mazbērniem. Rezultāts pabēdīgs: vairāk par īsu acs uzmešanas brīdi un dziļdomīgu “aha, ak tā!” no mazbērniem nesagaidīju. Pārdomājot iepriekš minēto, nolēmu pilnveidot sevi, revidēt savus uzskatus un panākt vismaz kompromisu: pamācīšos no mazbērniem un varbūt gūšu sev ko noderīgu, ja ne praktiski tad vismaz domu līmenī. Nevar būt tā, ka plaisas paplašinās un pārvēršas aizās. Ko tad?
Protams, katram sava pekele pa dzīvi nesama, un veco ļaužu nastas bieži ir tik smagas! Vecos cilvēkus labākajā gadījumā ignorē, neviens nopietni arī tā saucamo viņu rūkšanu jeb šķendēšanos neņem. Kaut pieklājības pēc panāktos kādu gabaliņu blakus, ne jau tikai tiešā nozīmē! Dzīve tomēr kopumā ir skaista, tikai tas jāsaredz! Pēdējā laikā esmu domājusi, kāpēc vecās māmuļas tik bieži mātes atceras, piesauc un grib satikt sapņos. Vai tā ir pazīme, ka tuvojas tikšanās laiks aizsaulē? Nevienam taču negribas pieņemt, ka dzīve tik ātri pagājusi un nekas paliekošs nav padarīts. Tikai ikdienas klapatas un cerības uz kaut ko cēlu, nezināmu nākotnē? Un tad uzaust doma: tieši mums, vecajiem, ir jāmainās. Ne velti saka, ka gudrākais piekāpjas. Jāsper tas solītis pretī un jāspodrina tas paškritikas dimantiņš, kas mūsos saglabājies. No zemapziņas dienasgrāmatā jau pirms kāda laika izsprucis rūgts atmiņu gabaliņš: „Tu vienaldzīgi piesēdies pie mūsu galda tik tāls un svešs, kā nepazīstams, un skatieni tik vienaldzīgi apkārt klīda kā miglā maldījušies mākoņi. Es velti gaidīju, ka kusīs ledi un viss kā senāk mīļi atmirdzēs, bet pārvērtās viss tikai asarā uz mana vaiga… Mans maizes rieciens palika uz galda neapēsts. Kāds nomaldījies vārds ir laikam aizpūsts pasaulē un vienaldzībā pārvērties. Lai tur tas arī dus! Viss izmainās, viss izsāpēs un rims!” Tagad, kad pagājis laiks, izjūtas apaugušas tikai ar atmiņām, un redzu, ka tur ir jūtama arī mana vaina: ko es darīju, lai tas maizes kumoss neķertos rīklē? Ko no tā varēja mācīties?
Nākas samierināties arī ar vecumu! Taču cilvēks nemirst no vecuma, bet no slimībām, kas ieperinājušās novecojošā organismā. Tad, redz, kur tas suns ir aprakts! No kā gan dzīvē nāktos izvairīties? Kas tad ir tas “kukainis” vecums un kad tas sākas? Stāsta, ka tā pazīmes esot jau no 25 gadu vecuma. No medicīnas viedokļa audu šūnas kļūstot mazāk aktīvas, varētu teikt, ka daļa šūnu pensionējušās. Strādājošo šūnu palicis mazāk, slodze uz tām lielāka, tās vairs nevairojas – nedalās, vismaz ne tādos tempos kā šūnas jaunībā. Organismā zūd aktīvais ūdens. Ja bērnībā tā ir 75 %, tad ar gadiem mazāk par 52 %. Šūnās paaugstinās nātrija, hlora, kalcija līmenis un pazeminās kālija, magnija, fosfora līmenis. Sākas skeleta demineralizācija, kauli kļūst poraini, samazinās žokļa lielums un izkrīt zobi. Muskuļi kļūst nespēcīgāki, āda plānāka, tāpēc krunkaināka. Ar gadiem samazinās domu ātrums un tās pa nervu ceļiem kā automašīnas pa šoseju pārvietojas lēnāk. Mācību grāmatā – geriatrijā un gerontoloģijā par vecumu tiek atzīmēts, ka vecums raksturojas ar nākotnes plānu trūkumu, kas ir galvenais rādītājs. Ir arī zināms mierinājums, ko paudis senais domātājs Seneka: “Dzīve ir brīnišķīga, kad tā iet pa nogāzi lejup.” Vai jaunajiem ļaudīm arī nebūtu jāpastāsta, kāpēc ļaudis kļūst veci un ko varētu darīt, lai mūsu – senioru – vecums šķistu vieglāks gan mums, gan viņiem, to vērojot? Šaubos, vai man ir tāda dzīves gudrība, lai audzinātu jaunos, lai rādītu priekšzīmi jelkādā jautājumā.
Tomēr gluži sadzīviski un nedaudz ar tādu kā smeldzīgu humoru esmu nākusi pie secinājumiem, kas var likties pamācoši vismaz senioriem.
1. Nedrīkst jaunajiem ļaudīm un arī mazbērniem neko aizrādīt pavēlošā tonī (labāk palūgt). Tas var izsaukt šokveidīgu reakciju, kuru nāksies nožēlot abām pusēm.
2. Nekad nezvani pa telefonu biežāk, nekā to tev vajag, un sevišķi jau, lai sevi nomierinātu vai tikai izrunātos! Zvans, kas atskanējis nelaikā, nav labs zvans. Pauzē! Taču nesaspītējies un zvani, jo tas biežāk ir vajadzīgs tev!
3. Kad mazbērni vai draugi ierodas ciemos, dari visu no tevis atkarīgo, lai viņus iepriecinātu un lai viņi gribēt nākt atkal!
4. Ja tevi kas dvēselē nospiež, noglabā to vēl dziļāk, lai briest vai uzsūcas! Tāpat kā olai vajadzīgs savs perēšanas laiks, arī tavas emocijas un domas var būt nenobriedušas un neiznēsātas.
5. Biežāk saposies, safrizējies, uzpucē savu fasādi, jo akurātība liecina par tavu dvēseles stāvokli un ceļ tavu pašapziņu, var radīt arī skaudību tava vecuma draudzenēs, tāpēc, ejot pie viņām, nepārcenties!
6. Nečīksti, ka tev kā sadzīviski trūkst. Kam tas ir aktuāli, pamanīs, kam vienalga – nesadzirdēs.
7. Rakstot vēstules vai komentārus, pirms nosūti, pārlasi un labāk nopietnās lietas atstāj uz rītu. Miegs ir labākais ārsts, kas izrevidē miega laikā smadzenes.
8. Ja, tavuprāt, radi, draugi, pazīstamie tevi nenovērtē, necenties pēc pozitīva vērtējuma, jo tu taču esi nenovērtējams! Pateicības ziedi ir kaprīzi, tiem vajag labu ,,kopšanu”. Esi pats pateicīgs par tev doto, vēlēto un arī nepateikto!
9. Nerunā visu, ko domā, jo tad var likties, ka esi jau bērna prātā!
10. Mācies visu mūžu, kā labo atšķirt no ļaunā, melus no patiesības, un ievēro, ka katra neveiksme mums dod kādu mācību, bet katra veiksme var padarīt arī aklu.
Lai šajos desmit punktos minētais veicina domāšanu!
