Man reizēm šķiet, ka manam bijušajam vīram nav neviena cita, kam paraudāt uz pleca, kā vien es. Es neteiktu, ka man tas patīk. Taču man nav arī grūti. Viņš joprojām sveic mani vārda un dzimšanas dienā. Mūsu bērni jau lieli un katrs savā dzīvē. Mēs ar bijušo vīru jau kādu laiku dzīvojām katrs savās mājās. Mūs nekas nesaista, pat bijusī mīlestība ne. Vai bija? Es nezinu. Taču naida arī nav. Zinu, ka citi izšķiroties no tā netiek vaļā. Mani liktenis ir saudzējis.
Daudzi mūs nesaprot. Kā es varot dzimšanas dienā pieņemt ziedus no bijušā vīra un pēc tam vienatnē naktī pat nenoraust asaru spilvenā. O, neviens par maniem pārdzīvojumiem neko nezina un nekad nezinās. Vienkārši bijušajam vīram tagad ir kopdzīve ar citu sievieti. Maldās tās vecmeitas, kas uzskata, ka ģimenes dzīve ir rožu dārzs. Nebūt ne! Man patīk dzīvot vienai un rūpēties tikai par sevi. Es izbaudu šo laiku. Man tik ļoti ilgi ir trūcis vaļas, lai lutinātu sevi. Tajā pašā laikā ir grūti vienai samaksāt rēķinus par dzīvokli. Un ir bail domāt par vecumdienām. Pulkstenis tikšķ.
Reizēm man sevis ir žēl. Reizēm par sevi ir prieks. Un tomēr šad tad man gribas “iekost” bijušajam vīram, kad viņš kārtējo reizi zvana un apsveic mani dzimšanas dienā, apvaicājas par manu dzīvi. Es pasūdzos par krīzi un dārdzību. Viņš iesaka samainīt dzīvokli pret mazāku. Un tad es piepeši spļauju ārā, ka man ir precinieks ar māju. Vīrs apraujas, un saruna pārtrūkst. Tieši to es arī biju gribējusi. Es nolieku klausuli un atkal esmu viena četrās sienās svētdienas vakarā. Man gribas raudāt, tomēr es smaidu.
