Jānis Zvirgzdiņš, Gulbenes evaņģēliski luteriskās draudzes evaņģēlists
Baznīcā (draudzē) tāpat kā citos sabiedrības kolektīvos sastopas dažādi cilvēki ar dažādiem uzskatiem. Tas ir gluži normāli, ka mums katram ir savs viedoklis. Katram cilvēkam ir sava vērtību skala, pēc kuras viņš dzīvo un uz kuras balsta savu pārliecību par to, kas notiek sabiedrībā. Pie jebkurām domstarpībām rezultātu var sasniegt, tās kopīgi izrunājot, diskutējot par tām abām pusēm – LELB vadībai un tiem, kuriem ir radušies atšķirīgi uzskati. Pretējā gadījumā neizrunātās domstarpības agrāk vai vēlāk novedīs pie šķelšanās, nevis vienotības. Bībelē apustuļa Jēkaba vēstulē ir teikts: „No kurienes kari, no kurienes cīņas jūsu starpā? Vai ne no turienes, no kārībām, kas cīnās jūsu locekļos? Tā gudrība, kas nāk no augšienes, vispirms ir šķīsta, tad miermīlīga, lēnīga, paklausīga, pilna žēlastības un labu augļu, taisnīga, bez liekulības. Bet taisnības auglis mierā top sēts tiem, kas mieru tur.”
Reformas vēsturiski ir pastāvējušas visos laikos. Pirmie cilvēki, nepaklausot Dieva pavēlei, arī veica reformas, kas beidzās ļoti bēdīgi. Kopš tā laika cilvēka vēlme ir veikt kādas pārmaiņas. Bet saskaņā ar ko? Mārtiņš Luters veica reformu baznīcā. Viņš drosmīgi stājās pretī tiem uzskatiem un darbībām, kas cilvēku attālināja no Dieva. Nenoliedzami, arī šodienas sabiedrībā ir cilvēki, kas vēlas reformas baznīcā, bet ir jautājums, ko vēlamies reformēt, kā vārdā to darām. Ja vēlamies reformēt Dieva radīto kārtību, nenoliedzami, tas atnesīs tikai un vienīgi neveiksmi!
Jura Rubeņa grāmatu neesmu lasījis, līdz ar to būtu nekorekti sniegt viedokli. Varu vienīgi piebilst, ka mēs ik dienu lasām daudz un dažādu informāciju. Arī J.Rubenim ir savs viedoklis, kuru viņš vēlējās paust lasītājiem. Pieņemt vai noliegt, tas paliek katra lasītāja ziņā.
Agnese Rancāne, Gulbenes baptistu draudzes locekle
Neesmu lasījusi Jura Rubeņa grāmatu, taču no dažādiem viedokļiem varu spriest, ka tajā ir atkāpes no tradicionālajām kristīgajām vērtībām. Ja ņem vērā, ka grāmatu ir sarakstījis mācītājs, kas ir autoritāte, tad jāsaprot, ka viņa uzdevums ir skaidrot un mācīt Dieva vārda gaismā. Protams, tāda grāmata var būt, ja tai ir cits autors. Jura Rubeņa pienākums ir atšķirt Dieva vārda autoritāti no laicīgo autoru viedokļiem. Acīmredzot šajā grāmatā viņš ir atkāpies no sava aicinājuma – mācītāja sūtības, kļūstot vairāk par zinātnieku, kas savā ziņā eksperimentē. Tāpēc es saprotu tos, kuri ir pret šādu mācītāja nostāju. Viņi acīmredzot to uztver kā sava veida nodevību.
Baznīcā ir iespējamas pārmaiņas darbības formās un stilā. Piemēram, kādreiz baznīcā spēlēja tikai ērģeles, bet tagad ienāk arī citi instrumenti. Taču nav pieļaujamas atkāpes no kristīgās mācības, kas ir iznesta un saglabāta cauri gadsimtiem. Ja katrs vēlēsies šajā mācībā kaut ko mainīt un ienest modernas atziņas, tad droši vien tā vairs nebūs kristīgā baznīca. Mainīt var lietas, kuras nav būtiskas, kas mainās līdz ar cilvēku uztveri, bet ir jāsaglabā kristīgās ticības kodols, kas kristīgo baznīcu padara par kristīgo baznīcu. Tas ir tāpat kā cilvēkam, kurš var mainīt apģērbu un frizūru, bet iekšēji ir jāpaliek tam pašam, jo citādi viņš zaudē sevi. Tāpēc es atbalstu tos, kuri sargā baznīcas kristīgās vērtības un uztraucas, vai kaut kas neved prom no tām. Ļoti cienu Juri Rubeni, kurš ir dziļi domājošs cilvēks, bet iespējams, ka ceļš, kuru viņš izvēlējies, vairāk piemērots būtu pētniekam vai psihologam.
Krišs Muktupāvels, filozofs
Arvien vairāk pievēršoties materiālajai pasaulei, daudzi ir aizmirsuši par morāli, kas ir veselīgas sabiedrības pamats. Morāle ir kā imūnsistēma, kas nodrošina veselīgas sabiedrības stabilitāti. Ja vēlas baznīcas reformas, bet tās nav virzītas, lai baznīca būtu kā morāles nesēja, lai saglabātu sabiedrības veselību, tad reformām nav jēgas. Pašreiz baznīca, manuprāt, ir tādā apātiskā stāvoklī. Cilvēki to apmeklē maz, jo baznīca nepiedāvā to, ko vēlas sabiedrība. Valstī neviena institūcija nav sabiedrības morāles sargs, tāpēc šīs funkcijas ir jāuzņemas baznīcai.
