Mēdz teikt, ka nāves priekšā visi ir vienādi. Tomēr tas, ko ieraugām kapos, liecina, ka cilvēkiem nereti gribas atstāt gan stāstu par aizgājēju, gan iespaidu, gan apliecināt statusu. Kapsēta ir kā vēstures grāmata, kurā kā uz delnas redzamas gan laika posmam raksturīgas kapa vietas, gan aizgājēju un palicēju ambīcijas. Senāk katram kārtīgam latvietim bēniņos bijis sagatavots zārks mūža mājām. Mūsu novadnieks omulīgais un dzīves gudrais aktieris Kārlis Sebris pats sev uzstādīja pieminekli Rīgas Meža kapos netālu no pirmā Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica atdusas vietas. Kad viņam jautāja, kāpēc viņš pats sev sarūpējis pieminekli, aktieris attraucis, ka nevēlas, lai tauta vai valdība to gādātu pēc viņa nāves. Bet varbūt tā rīkoties mudināja pieredze, kas liek secināt – tautā mīlēti un populāri aktieri, mākslinieki mirst aizmirsti. Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga tikusi pie kapa vietas I Meža kapos netālu no Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes atdusas vietas, tā izraisot naidīgu komentāru lavīnu sociālajos tīklos. Pat KNAB lems par pārbaudi. Tikmēr amatpersonas, kuras ir lēmušas par to, kas pienākas bijušajiem prezidentiem, klusē. Pirmie Meža kapi savā veidā ir Latvijas panteons, kurā atdusas daudzas ievērojamas personas. Protams, arī V.Vīķe-Freiberga ir pelnījusi sev mūža mājas šajos kapos. Taču ir vajadzīgi attiecīgi likumi, lai Rīgā tāpat kā Parīzē būtu panteons ievērojamām personībām. Turklāt vajadzētu pārskatīt lēmumus, ar kuriem bijušajiem prezidentiem nodrošina ekskluzīvus dzīvokļus un mašīnas. Manuprāt, daudz svarīgāk ir apliecināt cieņu un mīlestību, ko ar savu darbu un talantu ir pelnījuši gan aktieri, gan rakstnieki un mākslinieki, gan politiķi un amatpersonas. Senie grieķi ir atzinuši, ka visu mūžu ir jāmācās mirt. Mūsdienās visi, kam tikai nav slinkums, runā par seksu. Sabiedrība fokusējas uz izpriecām, bet par nāvi bail runāt. Kāpēc? Vai cilvēkus biedē neziņa? Varbūt vajadzētu zināt un pieņemt, lai prastu godam dzīvot un nomirt.
