Izrādās, ka, lai veicinātu vecāku pienākumu pildīšanu, maksājot uzturlīdzekļus jeb alimentus, atbalstīts likumprojekts, kas paredz izveidot publiski pieejamu datu bāzi ar uzturlīdzekļu nemaksātājiem. Šāds risinājums rasts tāpēc, ka parādnieku pamatparāds esot vairāk nekā simts miljoni eiro un alimentus nemaksā apmēram trīsdesmit tūkstoši cilvēku! Vienreizēji! Bērns ir, bet rūpju, kā izrādās, – nekādu. Un arī tā var dzīvot un naktī bez sirdsapziņas pārmetumiem mierīgi gulēt. Nenoliedzami, piekrītu tam, ka daļai alimentu nemaksāšana nenotiek aiz ļauna prāta, bet tāda noteikti ir mazākā daļa parādnieku. Cik daudz ir dzirdēts stāstu, ka vecāks, kurš nerūpējas par savu bērnu, patiesībā strādā, saņem algu aploksnē un ne mazu, bet palīdzēt materiāli, nerunājot par cita veida palīdzību, atsakās. Šis stāsts ir par atbildību dažādās tās izpausmēs, un, kā izrādās, atbildības un godprātības mūsu valstī trūkst tik daudziem desmitiem tūkstošu cilvēku. Diezgan nožēlojami. Labklājība taču netiek atņemta kādam svešam, bet gan savam miesīgajam bērnam. Vai publiskajai kaunināšanai būs efekts? Vai būs atdeve? Īpaši tam neticu, bet gan jau to rādīs laiks. Nav jaunums, ka ar uzturlīdzekļu parādniekiem cīnās arī citur pasaulē, piemēram, Norvēģijā liedz izbraukt no valsts, savukārt ASV bloķē pieeju banku kontiem un atsevišķos štatos ierobežo tiesības vadīt autotransportu. Arī nav slikts veids, kā piespiest uzturlīdzekļu nemaksātājus pie sienas, ja citādāk nesaprot.
