Šogad Gulbene svin Pilsētas svētkus veselu trīs dienu garumā. Tomēr stāsts nav tikai par pasākumiem, koncertiem un ballēm, stāsts ir par to, kā ir būt gulbenietim, par to, kā cilvēki jūtas savā pilsētā un ar ko viņi var lepoties.
Vineta Jaunžeikare, gulbeniete
– Šeit man vislabāk patīk savas mājas, darbs un cilvēki, kas ir apkārt. Galvenokārt jau cilvēki, kuri ir ap mani. Gulbeniešus es raksturotu kā atsaucīgus, draudzīgus. Tagad Gulbenē ir jauks bērnu laukums, bet kopumā mums šeit Gulbenē daudz kas vēl būtu jāiekārto. Īsti nav izklaides vietu, bet jācer uz nākotni. Vienīgi varam lepoties ar cilvēkiem no Gulbenes – sportistiem un mūziķiem. Es domāju, ka cilvēkiem visvairāk vasarā interesē izklaides vietas. Kur Gulbenē varētu atpūsties – īpaši nav, ko stāstīt. Labi, ka dzelzceļa stacija attīstās. Iepriekš dzīvoju laukos – pagastā. Tomēr labāk ir dzīvot pilsētā, jo viss ir uz vietas. Pagasti tiek drusciņ atstāti novārtā – skolas tiek aizvērtas un tas ir tas, kas ir nepareizi, jo, ja vecākam ir bērns, viņš viņu necels sešos no rīta, lai tiktu uz skolu. Diemžēl visi cilvēki plūst uz pilsētu. Laukos esmu dzīvojusi, man lauki patika. Tagad dzīvoju pilsētā un šobrīd ļoti šeit patīk. Jāiet tur, kur ir labāk. Šobrīd gaidu atvaļinājumu un man aktuālais ir atpūta, un gribētos kaut ko vairāk, kur varētu aizvest arī ciemiņus. Pati gribētu gan kino, gan teātri, gan baseinu. Kad bija baseins, tad to apmeklēju. Gaidīju arī boulingu, kuru solīja. Vecgulbenes muižā solīja lielo tiltu. Nepietiek jau vien ar to, ka pastaigāsies pa parku un paskatīsies uz drupām. Man liekas, ka pašvaldībai būtu vairāk jāiesaistās, lai cilvēkiem būtu darba vietas Gulbenē – tāpat kā Lizumā. Tur viss notiek.
Jānis Mikolajs ar mazdēlu Rihardu, gulbenietis
– Ja godīgi, man patīk dzīvot Gulbenē un būt gulbenietim. Gulbenē vienmēr ir kluss un mierīgs, par ko arī būtu jāpriecājas. Lielāko daļu dzīves esmu bijis gulbenietis, bet esmu no Stāmerienas. Īstenībā doma par to, ka kādreiz varētu atgriezties Stāmerienā, nav pazudusi. Gulbenē ir labi, jo viss ir uz vietas. Laukos viss pazūd, viss iznīkst, un Stāmerienā pat kuģītis ir pazudis. Kādreiz vismaz tas bija, kur savus ciemiņus aizvest un parādīt Stāmerienu. Tepat Gulbenē arī īsti nekā nav – aizvien mazāk un mazāk tautas paliek. Visi bēg projām. Gribētu, lai Gulbenē būtu vairāk darba vietu. Tāpat arī kultūras jomā gribētu vairāk pasākumus. Ja salīdzina ar Alūksni vai Madonu, tad citur to pasākumu ir vairāk. Citi saka, ka uz pasākumiem neviens Gulbenē neiet, bet jāpaskatās uz māksliniekiem. Uz Gulbeni brauc tādi, uz kuriem arī īpaši neiet. Ja ir bijušas vēlmes uzaicināt kādu tiešām atpazīstamu mākslinieku, tad visiem šķiet, ka neviens nevarēs atļauties biļetes, bet ir taču jāpamēģina. Vai tad, ja šeit notiktu kāds grandiozs pasākums, tad cilvēki, piemēram, no Alūksnes nebrauktu skatīties? Protams, ka brauktu, mums vienmēr nav jābrauc pie viņiem. Šeit bieži ir pasākumi, uz kuriem pat bezmaksas negribētos iet. Sestdien paredzēti Pilsētas svētki, bet apsveru domu braukt uz Madonu, jo Gulbenes programma nedaudz atgrūž. Pēc mēneša Lejasciemā arī būs liels pasākums. Tur biļete maksā 15 eiro, bet es domāju, ka tas gan būs apmeklēts pasākums. Manuprāt, tipisks gulbenietis ir tāds, kurš mīl to savu Gulbeni, lai arī kāda viņa ir.
