Par ko gan citu lai šobrīd parunā, ja ne par patriotismu. Pēc definīcijas tā ir savas dzimtenes mīlestība, darbošanās tās labā un galu galā kaut savas sētas sakopšana, jo tā taču ir mūsu Latvija! Pēdējos Latvijas sociālisma gados aizsākās skaista tradīcija, kad Lāčplēša dienas vakarā visā valsts teritorijā iedegās tūkstošiem sveču liesmiņu. Vēlāk tā pārtapa lāpu gājienos un piemiņas pasākumos, un tikai tad daudzi no mums uzzināja, kas ir 11. novembris, – pretstatā tam, ka par šā mēneša 18. datumu katrs vismaz kaut ko bija dzirdējis. Tiesa, jaunākā gadagājuma cilvēkiem būs grūti saprast, kāpēc mēs to nezinājām, un varbūt viņi pat uzskatīs mūs par tumsoņām, bet katram laikam ir savs stāsts. Nu mēs novembra vidusdaļu svinam kopā – katrs pēc savas izpratnes un sajūtām. Diemžēl šogad ne katrs varēja klausīt savai sirdsbalsij un paspēt doties pie pieminekļa, lai aizdegtu sveces vai noliktu mārtiņrožu pušķi. Daudziem ausīs skanēja: astoņi, astoņi, astoņi… Kādu noteikti atturēja bailes no ļaužu pūļiem un ne visai patīkamie laika apstākļi. Tomēr cilvēku pie pieminekļa netrūka un īsi pirms mājsēdes sveču bija daudz. Pietrūka lāpu, svinīgo uzrunu, kādas ierastās dziesmas mūzikas pavadījumā un piemiņas zalves, pie kuras vismaz es esmu pieradis dažādos datumos. Arī novada Pateicības rakstu pasniegšanas svinīgais pasākums izpalika – tos pasniedza individuāli, bez liekām greznībām un sveicēju pūļiem. Taču vai tas viss mazina patriotisma jūtas? Laikam jau jā. Par to liecināja karogu trūkums svētku dienā. Kopš privātpersonas nevar sodīt par karoga neizkāršanu, karogu skaits pie privātmājām ir samazinājies. Un šogad tas bija jūtams it sevišķi. Ļaudis ir noguruši un nokaitināti par visu – par ierobežojumiem, cenu kāpumiem, savstarpējām nesaskaņām un pat par laika apstākļiem! Domāju, ka tieši tāpēc patriotisms paliek otrajā plānā. Mēs esam pieraduši dzīvot labāk, bet šobrīd kaut kas neštimmē. Tāpēc, ja tu tikai domā, ka esi patriots, tad tas nedarbojas. Tas ir jāizjūt! Pat ne katrs armijnieks vai zemessargs tāds ir. Dažiem taču tas vienkārši ir darbs, papildu peļņa vai bērnības sapņa īstenošana. Nesen skatījos Podnieka filmu par latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Filmā redzamos jau deviņdesmitgadīgos vīrus un sievas tiešām varēja saukt par patriotiem. Viņi cīnījās par ideju, par nezināmu nākotni, un dzīvi palikušie diez vai ko labu pieredzēja arī atlikušajā dzīvē, bet to, kas viņiem bija svēts, to neviens nevarēja atņemt.
