Gulbenes rajonā par daudzām apdzīvotām vietām šobrīd vairs liecina tikai autobusu pieturas un atsevišķas ēkas.
Gulbenes rajonā par daudzām apdzīvotām vietām šobrīd vairs liecina tikai autobusu pieturas un atsevišķas ēkas. Arī Beļavas pagasta Naglenē dzīve kādreiz ritējusi ļoti raiti.
Šobrīd garāmbraucēja skatam vairs paveras tikai noplukušas muižas kompleksa ēkas un dažas mājas, kurās lielākoties var satikt tikai cienījama vecuma cilvēkus. Paši naglenieši saka, ka viņi dzīvo kā Sūnuciemā – tāds pamests nostūris Naglene vien esot. Bet vai Laimes lācis Nagleni kādreiz apciemos?
Naglenes muiža ir celta 19.gadsimta 1.pusē. Pagasta padomē uzzinājām, ka muižu 1993.gadā no paju sabiedrības “Pilskalns” privatizējis Vasīlijs Vēvers, taču viņš pagājušajā gadā nomira. Savā īpašumā to vēlējās iegūt kāds viņa radinieks, bet pagaidām ēkas īpašumtiesības vēl nav sakārtotas. Tas nozīmē, ka savu godību muiža tik ātri neatgūs, bet būtu jauki, ja mūsu rajonā kļūtu par vēl vienu skaistu vietu vairāk.
Necer uz labākiem laikiem
Muižas kompleksa ēkās ir ierīkoti dzīvokļi. Kādā dzīvoklī satiekam 63 gadus veco Zigrīdu Bezdelīgu. Sieviete stāsta, ka viņa tur dzīvo jau 15 gadus, turklāt jau vairākus gadus ir jādzīvo pie sveču liesmas, jo ēkā nav elektrības. “Šajā mājā ienācu dzīvot kolhozu laikā. Šobrīd ēka jau uz sabrukšanas robežas. Sienas ir izdrupušas, griesti plaisā, bet nevienam nav nekādas darīšanas, turklāt tas taču ir arhitektūras piemineklis,” skumji saka Zigrīda.
Viņa ir dzimusi Gulbenes rajonā, bet vēlāk dažādu apstākļu dēļ pārcēlusies dzīvot uz Madonas rajona Zvidzienu. Tur Zigrīda strādāja mežniecībā – ravēja kultūrcirsmas. Vēlāk dzīve viņai lika atgriezties atpakaļ dzimtajā Gulbenes rajonā. Zigrīda kolhozā kopa teļus, bet, sākoties juku laikiem, tā arī palika Beļavas pusē uz dzīvi. “Tagad veselība ir sabeigta un nekam vairs nederi, varu tikai krāsnis izkurināt. Pirms tam vēl gāju strādāt vienā saimniecībā, bet tagad vairs nespēju,” stāsta Zigrīda. Ar viņu kopā dzīvo arī viņas 40 gadus vecais dēls, kurš ir invalīds. Viņa vaļasprieks ir zemledus makšķerēšana. “Grūti izdzīvot. Pensija ir maza, bet viss ir jāpērk, jo mums dārza nav. Visapkārt ir tikai privātīpašnieku zeme. Es turu vistas, vismaz ir savas olas. Vasarā ir labi, jo var mežā ogot un sēņot. Man nav cerību, ka kaut kas varētu mainīties. Labākus laikus varbūt piedzīvos mūsu bērnubērni, ” saka Zigrīda.
Bērni un mazbērni – lielākais prieks
“Dambakalna” mājās dzīvo Rita Kalniņa. Strādājot smagos lauku darbus, viņa ir sagandējusi veselību. Tagad, kad nupat nosvinēta 81. dzimšanas diena, Rita ar savu kaķi dzīvo tik pa gultu un lasa avīzes un grāmatas.
Ritas vecākais brālis bija kritis karā, bet tēvam kara laikā bija sašauta kāja, tādēļ tēvs nevarēja paveikt visus saimniecības darbus. “Viss darbs gūla uz maniem pleciem. Mums bija 30 hektāri zemes, tie bija jāapstrādā. Biju ļoti spēcīga,” atklāj sirmā sieviete.
Vēlāk daudzi gadi pavadīti, strādājot kolhozā. Rita bija fermas pārzine. Arī pēc kolhozu sabrukšanas Rita nevarēja mest pie malas saimniekošanu – viņa izveidoja savu saimniecību. Saimniecība Ritai ir joprojām, lai arī viņa pati vairs nespēj to apsaimniekot. Viņai palīgos nāk kāda sieviete, kas apkopj lopus un palīdz arī pašai Ritai. Nedēļas nogalēs pie sirmās māmuļas ierodas arī meitas. “Bērni un mazbērni tagad ir mans lielākais prieks. Priecājos par katru viņu sasniegumu,” saka Rita.
Dzīve laukos nav slikta
Vecā kroga mājā, kas celta 1881.gadā, šobrīd dzīvo Alvīna Ramane. Agrāk viņa dzīvojusi citviet Beļavas pagastā, bet, kad nomirusi mamma, viņa pārcēlusies uz dzīvi pie brāļa Naglenē.
“Negribēju dzīvot viena pati, tādēļ pārnācu uz šejieni. Šeit strādāju kolhozā. Tolaik man vēl bija spēks kaulos, bet vēlāk gan vairs varēju tikai apkopt saimniecību. Šobrīd arī to vairs nevaru,” saka Alvīna. Viņa atklāj, ka kādreiz bijusi liela rokdarbniece – adījusi, tamborējusi, izšuvusi. Kā apliecinājums tam uz gultas stāv spilveni ar skaistiem izšuvumiem. Alvīna skumst, ka šobrīd vairs nevar pievērsties šai interesantajai nodarbei – acis vairs nav tik redzīgas un arī pirksti vairs neklausa. Tomēr sirmā kundze par dzīvi nesūdzas. Kopā ar viņu dzīvo arī brāļa mazdēls Dagnis ar savu draudzeni, kas paveic visus smagākos darbus. “Brālis mira jau sen. Izaudzināju viņa bērnus un bērnubērnus. Tagad Dagnis palīdz man,” stāsta Alvīna.
Dagnis piebilst, ka Alvīna viņam ir kā mamma. Puisis strādā Beļavā, gaterī. “Šeit jaunu cilvēku nav. Nav kur strādāt, tādēļ visi iet prom,” saka Dagnis.
Alvīna piebilst, ka kādreiz Naglenē gan dzīvoja daudz cilvēku. “Dzīve laukos nav slikta. Kas māk strādāt, tas izdzīvo, kurš negrib to darīt – tas slinko,” secina sirmā sieviete.
