Eiropas Padomē un Latvijā atkal ir atsākušās spraigākas diskusijas bēgļu jautājumā, kas solās būt gana ilgas un sarežģītas. Viens no galvenajiem ir jautājums par bēgļu kvotām. Eiropas Parlamenta cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks uzskata, ka Latvija nevar atļauties būt nesolidāra ar pārējām Eiropas valstīm. Viņš uzsver, ka esošā Eiropas Savienības sistēma bēgļu uzņemšanā nefunkcionē, jo tā nevar būt, ka visu smagumu uzņemas dažas valstis. Piebildīšu, ka Muižnieka kungs nekad nav aizstāvējis Latvijas valsts intereses. Arī šajā jautājumā mēs nevaram no viņa gaidīt kādu pozitīvu virzību par labu Latvijai.
Premjere Laimdota Straujuma paziņojusi, ka valdība kopumā ir par solidaritāti Eiropas Savienības valstu vidū bēgļu problēmas risināšanā, taču Latvija neatbalsta tā dēvētās bēgļu kvotas. Problēma kļūst arvien aktuālāka, tāpēc jājautā, vai mūsu valsts, tās valdība ir gatava tās risināšanā? Vai tā pakļausies Briseles spiedienam vai spēs stingri nostāties Latvijas interešu aizsardzības pozīcijā?
Visiem ir labi zināma tagadējā situācija valstī, kad ir daudz tūkstošu cittautiešu, kuri nevēlas integrēties mūsu vidē, lēna, bet tomēr pieaugoša bēgļu ieplūšana valstī, pamatnācijas iedzīvotāju emigrācija uz Rietumeiropu.
Vai valdība ir izstrādājusi ilgtermiņa programmu? Tādas nav. Tad, kad būs “uguns pakulās”, sāksies nekoordinēta problēmas risināšana. Kas notiks, ja Latvijai tomēr būs jāuzņem mūsu situācijai neatbilstoši liels bēgļu skaits? Tie būs cilvēki ar svešu mentalitāti. Vai viņi vēlēsies iekļauties mūsu vidē vai varbūt veidosies svešzemnieku anklāvi, kā, piemēram, Londonā? Vai valdība ir noteikusi, ar ko viņiem šeit jārēķinās, ar ko jārēķinās mums, kādas ir valsts iespējas, nepakļaujot riskiem pamatnācijas standartus?
Rodas jautājums – vai tiks noteikts bēgļu statuss? Un tas būtu jānosaka konkrētajai valstij, nevis Briselei. Tās ir ļoti svarīgas lietas, bet atbildes nav. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsu sabiedrība nav pietiekami stipra un stingra, lai nostātos veselīgā pozīcijā pret ārējiem iespaidiem. ◆
