“Atdodiet manu sociālo nodokli! Vairs nemaksāšu ne santīma. Lūdzu, lūdzu, maksājiet man algu aploksnē!”, “Tie, kas valsts pārvaldē saņem tūkstošus, tos turpinās saņemt arī turpmāk, bet pārējiem nu atņems visas sociālās garantijas…” Tie ir tikai daži komentāri intertnetā, kas izsauca lielu rezonansi premjera lēmumam, izstrādājot budžeta grozījumus un nerodot iespējas citādāk samazināt izdevumus, kā vien ķerties klāt “māmiņu algām” un bezdarbnieku pabalstiem. Uz šo brīdi vienīgais mierinājums, ka lieik mierā pensiju sistēmu. Bet cik ilgi?
Tad tiktāl esam nonākuši, ka valsts glābšanas riņķis ir sociālā joma. Vai jums nešķiet, ka nupat sāk ost pēc valsts genocīda pret tautu? Veselības jomai nogriežam naudu. Rezultātā nav cilvēku – nav problēmu. Iznīcinām visu, ko esam veidojuši, ražojuši, atbrīvojam darbaspēku, nav jāmaksā algas, arī bezdarbnieka pabalsts tāds, lai izviktu garu, nevis dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi. Vai valstij rūp, kā vecāki, kam nav darba, bērnus pabaro, apģērbj un izskolo, kā nokārto visus maksājumus. Cits nekas neatliek, kā darīt galu vai doties peļņā. Lai brauc! Bērni paliek bez vecakiem un sākas citas problēmas. Arī jaunajām ģimenēm ir jādomā, vai laist pasaulē bērnus, jo, kā lai tiek galā ar visām šobrīd samilzušajām problēmām. Kļūst baisi, jo pamazām zūd drošības sajūta, tiek iznīcināta ierastā vide, kurā katram bija sava vieta, sava misija. Viss brūk un jūk. Un šajā haosā dzims novadi, kas šīs problēmas saasinās arvien dziļāk. Man šķiet, ka kādreiz var pienākt diena, ka Latvijā latvieti ar uguni nesameklēsi. Un, ja kāds atradīsies, tad tikai tas, kas visos laikos mācējis iekārtoties ērtā krēslā. Vai nav skumji?
