Jau kopš sen seniem laikiem cilvēks ir tiecies izprast nezināmo un padarīt savu dzīvi vieglāku, pateicoties savas sugas gudrākajiem prātiem. Vieniem tā ir iekšējās balss nepieciešamība, citiem savu ambīciju demonstrēšana, vēl citi to pieņem kā aksiomu, uzskatot, ka viss tiek darīts saulainākas nākotnes labad. Viss tas, kas iepriekšējām paaudzēm šķita zinātniskā fantastika, ir šodienas realitāte, jo tehnoloģijas attīstās strauji. Vai Henrijs Fords varēja paredzēt, ka nākotnē automašīnas ražos roboti? Vai Galileo Galilejs varēja paredzēt, ka teleskops pētīs tālās galaktikas, karājoties kaut kur Zemes orbītā? Var jau būt, bet tie bija tikai dažu cilvēku nereālie sapņi. Tāpat arī mūsdienās cilvēki tiecas izzināt visu pagaidām nezināmo un nesaprotamo. Galu galā alkst ceļot laikā vai vēl trakāk – tirgot savu laiku kādam citam. Pagaidām tas viss notiek tikai fantastikas filmās, taču mēs redzam, ka ar laiku tas viss pārvēršas realitātē. Kopumā evolūcija ir neizbēgama, un tas ir vienvirziena ceļš. Tikai retais pamanās kādu ceļa posmu “pašaut” pretējā virzienā, un katram ir savi iemesli šādai rīcībai. Negribu sevi nosaukt par tehnoloģiju nīdēju, taču daudz kas mani pārsteidz un pat kaitina – sākot ar dažādu mājaslapu bezjēdzīgajiem virtuālajiem palīgiem, kuriem domāšana, atvainojiet, ir tikai vienā virzienā, ar ilgu un kaitinošu telefona podziņu spaidīšanu, lai tiktu pie vajadzīgās informācijas (starp citu, nu jau arī dažās mūsu novada iestādēs), un beidzot ar piespiedu sēdēšanu pie datora, lai turpinātu mūsu kopējo evolūciju. Mājas mums tīra roboti, automašīna grib izlikties gudrāka par šoferi un ledusskapis virtuvē draud pats pasūtīt jaunu piena paku, jo iepriekšējai beigsies derīguma termiņš. Bet kur tad paliek cilvēks? Sēž mājās un smaida, jo kāda izgudrojums ir atņēmis simts darba vietas. Varbūt gaida mājās savu otro pusīti, nu vismaz daļēji, jo arī intīmos pakalpojumus mūsdienās jau sniedz mākslīgie cilvēki. Nav tālu vairs laiks, kad nebūs neviena, kam uzsmaidīt, ar ko pakašķēties, un smaidīt varēsim vien datora ekrānam, bet strīdēties – ar televizoru. Mazpamazām tehnoloģijas pārņem pasauli, un cilvēks tajā sāk justies lieks. Grūti pieņemt, ka viss, ko darām, ir cilvēku labā un atvieglo mūsu dzīvi, jo vismaz manējo šis tas sarežģī. Nu necentīsimies cilvēku aizstāt ar tehnoloģijām, lai tālā nākotnē pār pasauli tomēr valdītu “homo sapiens”, nevis kaut kas līdz šim nezināms!
