Ir dziļi Latvijas lauki. Vienkāršu, bet spilgtās krāsās tapušu māju pagalmos nemana praktiski nevienu dzīvu dvēseli.
Ir dziļi Latvijas lauki. Vienkāršu, bet spilgtās krāsās tapušu māju pagalmos nemana praktiski nevienu dzīvu dvēseli. Savrupās sētas neatšķiras arī ar īpašu individualitāti, ja nu vienīgi ar citiem apskaužamu kārtību vai otrādi – saimnieku nolaidības dēļ atstātu postažu. Pavīd arī glīti apstrādāti tīrumi un dārzi, bet dzeltenās pieneņu pļavās ganās brūnas gotiņas. Un tas vien liecina, ka lauku ikdiena tomēr arī šeit rit ierastajā kārtībā. Nomaļajā un klusajā pagastā vairums zemi apstrādā ar zirgu, paša roku izveicību un no kaimiņa aizlienētu traktoru. Lauksaimniecības tehnika šeit tomēr ir mazākumā, bet sensenais darbaspēks – zirgs -pieder katras trešās vai ceturtās lauku sētas saimniekam. Cilvēki daudzmaz šeit ar dzīvi ir apmierināti. Vismazāk pretenziju, kā rādās, ir pensionāriem, jo viņi ik mēnesi var saņemt valsts garantēto pensiju, kas ir stiprs arguments arī nākotnei un pārliecībai, ka nevajadzēs aizmirst, kā smaržo un garšo svaigs baltmaizes kukulītis.
Daudzi apzinās, ka tā arī viņu mūžs līdz pat pēdējai dienai aizritēs tur, kur ir piedzimuši, skolā mācījušies un uzsākuši patstāvīgas dzīves gaitas, ka būs maz kādu pozitīvu pārmaiņu. Patiesībā jau cilvēki neko īpašu negaida. Lai tikai nebūtu kara, būtu laba veselība un nerastos vēlēšanās čīkstēt, cik dzīve ir smaga. Viņiem ir gluži vienalga, vai bijušās Padomju Savienības vietā būs jaunās Eiropas Savienības laiks. Viņi zina, ka saimniekošanas metodes viņa tīrumā nemanīsies – pa to nebrauks Eiropas kombains un paša stādīto kartupeļu pietiks tikai saimes iztikai. Cilvēks patiesībā pierod pie visa. Arī pie tā, ka pagastā nav aptiekas, kur nopirkt pirmās nepieciešamības medikamentus, ka pie ģimenes ārsta jābrauc uz tuvējo kaimiņu pagastu vai pilsētu.
Vai cilvēku var nosaukt par muļķi, ja viņš necīnās par gaišāku nākotni ja ne sev, tad vismaz bērniem un mazbērniem? Vai viņam var pārmest paša bezspēcību un nevarību ietekmēt to, kas nav viņa spēkos? Vai viņu var apsūdzēt par to, ka nav skolojies augstās skolās un visu darba mūžu bridis fermas dubļus vai sēdējis kolhozam piederoša traktora kabīnē? Zudībai pieder tie laiki, kad zemnieks lepojās ar piebriedušām vārpām rudzu laukā, augstu piena izslaukumu un zemes spēku. Tagad lauku spēks slēpjas dīvainā klusumā visapkārt. Dzīvē tikai savā sētā, nomaļus no citiem, neinteresējoties, kas notiek apkārt. Tomēr arī pilsētnieks ik pa laikam ilgojas pēc šā lauku miera un vēlas veldzēties tajā pēc saspringtās ikdienas un stresa. Turīgam pilsētniekam piederoša lauku māja nav pēdējais modes kliedziens. Vienkārši reizumis pārāk lielas ir alkas būt brīvam no pastaigām pa bruģētu ietvi, elpot gaisu, kas smaržo pēc tikko pļauta siena, un uz nebēdu mesties baltā pīpeņu pļavā.
