Varbūt tieši Valmes ezerā senāk mitinājušies gulbji un tāpēc Gulbene iemantojusi savu nosaukumu? Vēsture par to klusē. Ir tikai pieņēmumi, versijas un miglā tīti noslēpumi.
Varbūt tieši Valmes ezerā senāk mitinājušies gulbji un tāpēc Gulbene iemantojusi savu nosaukumu? Vēsture par to klusē. Ir tikai pieņēmumi, versijas un miglā tīti noslēpumi.
Velna pils ir Valmes ezers, kas atrodas Gulbenes pašā astē – ķīlī starp Beļavas, Galgauskas un Daukstu pagastu.
Tuvējais iedzīvotājs no “Kokaru” mājām, 75 gadus vecais Jānis Kokars stāsta, ka reiz kādi makšķernieki iemaldījušies viņa sētā un vaicājuši, kur tad ir tas Valmes ezers, nevarot atrast! Lai arī ezers reizēm ar makšķerniekiem izrīkojoties kā īsts lietuvēns jeb vadātājs, tas tomēr neesot ļauns, jo nekad nav dzirdēts, ka kāds šajā ezerā būtu noslīcis.
Valmes ezers ir cieši ieaudzis zālē, kas brienama, sniedzoties līdz padusēm. Turklāt ezera spoguli cieši nosedz biezi saaugušie krūmi. Tā ir zema un purvaina vieta. Pēc Latvijas vides aģentūras datiem (uz 1990.gadu) ezera spoguļa laukums ir tikai divi hektāri (J.Kokars gan domā, ka vismaz trīs hektāri), bet kopā ar pārpurvoto apkārtni ezers aizņem aptuveni 20 hektārus. Viss liecina, ka ezers saraujas, kļūstot arvien purvaināks. J.Kokars stāsta, ka tā dibenā pārbaudei mieti dzīti un dzīti vai desmit metru garumā, bet… dibena kā nav, tā nav. Ir dūņas vien.
Ezers un cilvēki glabā atmiņas par pagātni
“Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Valmes ezera spogulis bija labi saredzams jau no tālienes. Visa apkārtne bija nopļauta, krūmi te neauga. Pēc kara strauji viss mainījies. Liekas, nekad vairs nebūs tā, kā bija. Agrāk ezeram brīvi un bez bažām varēja pieiet klāt. Arī tagad var, bet pamats viļņojas. Visdrošāk te makšķerēt iet ziemā. Tad gan ir pulka bļitkotāju,” stāsta gulbenietis.
“Ja nu tiešām gribas redzēt Valmes ezeru, tad jāgaida ziemas sals. Un tad var droši pa purvaino augsni iet līdz pašiem aizsalušajiem ūdeņiem,” uzskata Gulbenes pilsētas domes zemes ierīcības komisijas vadītājs Imants Sprudzāns. Taču tad gulbjus, ja tie patiešām te mituši, vairs neizdosies redzēt, tie būs aizlidojuši…
Līdz ezeram var iet pa dzelzceļa sliedēm
I.Sprudzāns stāsta, ka Valmes ezers, kas pieder Gulbenes pašvaldībai kopš 1958.gada (līdz tam ezers bija kaimiņu pagasta teritorijas sastāvdaļa), atrodas pilsētas nostūrī, kurā nenotiek nekāda ekonomiskā darbība. Šeit ir privātmāju teritorijas. Kas mitinās ezerā, to neviens nezinot.
“Tur iet ir bīstami. Kas zina, kur ir augsnes dibens. Var izkrist cauri un pazust,” piekodina I.Sprudzāns. Ja nu ļoti griboties ezeram pietuvoties, tad visdrošāk esot iet pa Ieriķu dzelzceļa līniju, kas sen vairs nedarbojas, ārā no pilsētas. To arī mēģinām darīt – divi “Dzirksteles” pārstāvji kopā ar J.Kokaru.
Skats patiesi ir mežonīgs. Un ezers – nepieejams. Tikai no vienas mazas krūmu spraudziņas paspīd spožais Valmes ezera spogulis.
Tuvākais attālums, no kāda esot droši raudzīties Valmes ezera ūdeņos, varot būt 80 līdz 100 metru. Tā arī darām. Zāle ir pielijusi, negribas tajā slapināt kājas. Skatāmies tālumā no sliežu ceļa, kas šķiet itin drošs.
I.Sprudzāns iepriekš teica, ka ezers liekoties neinteresants, aizaugušās teritorijas – nepievilcīgas, ne tur ogu lāgā, ne sēņu. Tā arī ir. Makšķernieki slavējot Valmes ezeru, jo tas “nezied”, tātad tā ūdeņi ir tīri. J.Kokars gan piebilst, ka makšķernieki bendē Valmes ezera zivis un visu dzīvo ezerā, pielietojot neatļautu zvejas metodi – ar elektrību. Taču pieķerts aiz rokas neviens nav. Tātad – tā tikai versija.
Ezerā ir sapropelis, krastos – Krapas gārša
Tiesa, ezera dienvidrietumu krasts ietilpst dabas liegumā ar nosaukumu Krapas gārša, kas atrodas Daukstu pagastā un aizņem 207 hektārus. Te atrodas aizsargājamie boreālie meži, pārmitrie platlapju meži un melnalkšņu staignāji. Taču arī pats Valmes ezers ir unikāls, kaut arī maz pētīts. Madonas reģionālajā vides pārvaldē stāsta, ka aptuveni pirms desmit gadiem zinātnieki, ar laivu braukuši ezerā iekšā un bijuši pārsteigti par šo ūdens tilpi. Ezers esot gaužām sekls. Taču tam ir bagātīgs dūņu slānis – sapropelis jeb organiski nogulumi, kas, nogulsnējoties un pārveidojoties atmirstošo ūdensaugu un organismu atliekām, uzkrājas kopā ar minerāldaļiņām.
Sapropelis ir sastopams lielākajā daļā no 2256 Latvijas ezeriem un daudzos purvos zem kūdras. Vērtīgākais ir organiskais sapropelis ar mazu pelnainību. Sapropeli var pielietot lauksaimniecībā kā mēslojumu un kā lopbarības piedevu. To var izmantot kā dziednieciskās dūņas, ķīmiskā rūpniecībā, būvmateriālu ražošanā, kā arī daudzās citās nozarēs. Sapropelis Latvijā šobrīd netiek iegūts un izmantots.
Ezers izjauc visus biznesa plānus
J.Kokars, kas ir slaveno kordiriģentu Imanta un Gido Kokaru brālēns, stāsta, ka Valmes ezers “izjaucis” ne vienu vien biznesa plānu jeb cilvēku ieceres to pakļaut, izmantot un piesārņot. Tas joprojām ir nepieejams, ir tīrs un noslēpumains.
“Ko tikai cilvēki te nav gribējuši darīt padomju gados – gan sapropeli iegūt lauksaimniecības vajadzībām, gan būvēt papīra vai lampu fabriku. Solīja, ka privātmājas ezera tuvumā nojauks. Man jau pilsētā bija pieteikts dzīvoklis. Taču visi plāni izjuka, neko no iecerētā tā arī nerealizēja,” stāsta J.Kokars.
I.Sprudzāns gan nedomā, ka mūžīgi Valmes ezera apkārtne būs ekonomiski mirusi zona. Viņš uzskata, ka pastāv iespēja, ka kāds bagāts uzņēmums te varētu veikt ezera dabas velšu izpēti un aprēķināt, vai ir izdevīgi iegūt sapropeli.
Uz peldvietu veda 300 metrus gara laipa
Valmes ezerā vēl pēc Otrā pasaules kara pilsētnieki gājuši peldēties. Diemžēl Gulbenes Vēstures un mākslas muzejā nav saglabājusies neviena fotogrāfija, kas vēstītu par tiem laikiem un ļautu mums labāk iztēloties, kāds šis ezers izskatījies agrāk. Tāpēc varam tikai fantazēt… Kā tērpušās jaunkundzes un dāmas, puiši un kungi, kad devās peldēties Valmes ezerā? Speciālos tērpos vai veļā vai pa pliko?
Dēļu laipa pa purvaino Valmes ezera krastu līdz peldvietai stiepusies vismaz 300 metru garumā. Peldvieta bijusi eksotiska un smalka – ar koka kasti ezerā iekšā. Dāmas lielākoties peldējušās tur. Kas gribēja, riskēja arī peldēt ārpus savdabīgās “peldvietas”.
Valmes ezers ir bagāts ar ārstnieciskajām dūņām jeb sapropeli, tāpēc nav izslēgts, ka pelde ezerā bija gluži vai ārstniecisks pasākums, kas sevišķi dāmām sniedza kosmētisku efektu. Pelde bija kā jaunības eliksīra uzņemšana. Sirmais gulbenietis J.Kokars stāsta, ka pa Raiņa ielu ļaudis uz peldvietu gājuši no visām pilsētas malām. Vēlāk – pēc kara – kāds tuvējo māju saimnieks esot dēļu laipas “nolasījis” un ielicis kā grīdu savā mājoklī. “Tas vīrs ir viņsaulē. No laipas taisītā grīda droši vien tajās mājās vēl tagad stāv,” saka viņš.
Ar prieku viņš atceras pirms un pēckara Gulbenes sadzīves ainas. Esot žēl, ka jaunā paaudze neko no tā neatceroties. Arī atmiņas par peldvietu pie Valmes ezera, visticamāk, izplēnēšot. Raiņa ielā vairs palikušas labi ja trīs ģimenes, kurās dzīvo Gulbenes vecie pamatiedzīvotāji, kas glabā atmiņas par neseno pilsētas pagātni – 20.gadsimta sākumu un viduci.
Bebri padarījuši ezeru cilvēkam nepieejamu
J.Kokars saka, ka vēl aptuveni pirms pieciem gadiem Valmes ezeram cilvēks diezgan labi varējis tikt klāt. Pamats bijis līgans, bet ejams. Taču tad sākuši uzdarboties bebri, kas ezera apkārtni padarījuši mitru.
“Arī tagad līdz ezeram var aiziet, bet tad jāvelk kājās zābaki vai arī jāiet basām kājām,” saka sirmais kungs.
Iztaujāts par to, vai ezera krastos mīt čūskas, viņš nosmej, ka tādas gan nav manījis. Tomēr viņš piekodina, ka ezera pārpurvotajos krastos ir arī akači. Tāpēc nezinātājam labāk pa ezermalām neblandīties. Toties senāk, kad J.Kokars vēl bijis puika, viņš kopā ar draugiem gājis līdz ezeram, lai niedrēs uzietu pīļu ligzdošanas vietas un zagtu olas. “Zagām tās un ēdām,” par zēnu gadu nedarbiem nosmejas viņš.
Vai Valmes ezerā mitinājušies arī gulbji? “Ja nu kāds pārītis. Maz gulbji te manīti. Ja nu vēl senākos laikos varbūt,” stāsta J.Kokars.
Madonas reģionālajā vides pārvaldē skaidroja, ka gulbjiem, visticamāk, Valmes ezerā trūkstot barības. Kaut arī klusa un ekoloģiski tīra ir šī vieta, bet, ja trūkst ēdamā, tad cēlie putni te ilgi nepaliks.
Tas ir interesanti
Vides speciālisti saka, ka Valmes ezers esot gluži kā avots, kas ūdeņus smeļ no zemes dzīlēm. No ezera iztek Krustalīces upe, kas aizvijas līdz pašam Gulbenes vēsturiskajam centram – Vecgulbenes muižai.
Krustalīces upē ir Gulbenes Dzirnavezers (platība –
2,4 hektāri). Gulbenieši ir pieraduši tieši to uzskatīt par Gulbenes vienīgo ezeru. Taču nav rakstisku liecību, ka 14.gadsimta pirmajā pusē Gulbenē būtu bijis tāds Dzirnavu dīķis.
Senie raksti vēstī, ka agrāk Valmes ezers pleties gandrīz līdz viduslaiku Gulbenes pils (līdz mūsdienām nav saglabājusies) apkārtnei. Taču laikrakstā “Latviešu Tautas Biedrs” (1878.gadā) par Gulbenes viduslaiku pils senatni rakstīts: “Visapkārt riņķī lika rakt dziļus grāvjus, kuros ūdeni no ezera ietecināja.”
Varbūt Valmes ezers no Gulbenes atkāpies līdz ar viduslaiku pils zušanu no zemes virsas? 1577.gadā krievu karaspēks aplenca Gulbeni un pašu pili. Par to stāsta 1926.gadā pierakstītā teika, ko stāstījusi gulbeniete L.Kļaviņa.
“…pilī nocietinājušies zaldāti turējušies dūšīgi pretī, bet pavēlnieki un paši kungi redzējuši, ka beigas būs. Ar labu nolēmuši nepadoties. Tie sarīkojuši lielu balli, ēduši un dzēruši lieliski. Bet kungi jau bija ielikuši šur tur pa pagrabiem pulvera muciņas, kuras uz doto zīmi bijušas jāaizdedzina ar kādu degli, lai pili vienā acumirklī uzspertu gaisā. Un šis brīdis bijis nolemts balles visjautrākajā brīdī: noticis liels rībiens, un visa apkārtne nodrebējuse. Pēc tam no lepnās pils bijušas tikai drupas redzamas.
