Daiga Melberga, Rankas kultūrvēsturiskā mantojuma centra vadītāja
Es domāju, ka pašvaldībai ir jārosina un jākoordinē šis darbs, lai kultūrvēsturiskie pieminekļi tiktu saglabāti un neaizietu nebūtībā. Pašvaldībā ir dažādi speciālisti, kuri ir spējīgi sekot līdzi šiem jautājumiem un zina, kā kurā brīdī labāk rīkoties. Ja objekts ir nonācis kādam privātīpašumā, es tik un tā uzskatu, ka pašvaldībai ir jātur roka uz pulsa un jāskatās, lai privātīpašnieks šo objektu neaizlaiž nebūtībā. Kas tad citādi būs atbildīgs, jo daudz kas jau šādā veidā aiziet nebūtībā, jo tas it kā nav mūsu kompetencē – šādi var teikt, runājot par jebkuru jautājumu, ne tikai par kultūrvēsturisko. Nevienam nav kompetences, un beigās objekta vairs nav. Šāda pieredze diemžēl mums jau ir. Es uzskatu, ka, slēdzot arī līgumus ar privātīpašniekiem, ir jādomā stratēģiski un globāli. Ja šie kultūrvēsturiskie pieminekļi tiek pārdoti vai slēgti nomas līgumi, manuprāt, ir jānosaka, kādi ir jauno īpašnieku pienākumi, atbildība, vienošanās, termiņi, kā viņi gadu gaitā apņemas šo objektu uzturēt. Tieši tāpēc taču ir juristi un kompetenti cilvēki, kas šos līgumus var izstrādāt. Protams, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija skatās, lai objekts tiktu atjaunots vēsturiskā izskatā, taču viens ir aizrādīt un noteikt, otra lieta – vairāk vai mazāk sekmēt, lai būtu attīstība, jo cilvēkiem, sabiedrībai taču ir svarīga tieši attīstība. Kāda ir jēga, ja objekts stāv un tas netiek apsaimniekots, ja to aiztaisa ciet un aiznaglo logus. Daudz labāk, ja tas iespēju robežās tiek apsaimniekots, tiek izmantots un tajā ir dzīvība.
Alvils Pētersons, bijušais Gulbenes novada domes Īpašumu pārraudzības nodaļas vadītājs
Man ir dalītas jūtas šajā jautājumā. Par ceļiem pašvaldībai atbildība ir jāuzņemas, par kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem jāuzņemas, par ārstiem jāuzņemas, par visu ir jāuzņemas, bet kam tad vispār ir vajadzīga valsts? Ar prātu spriežot, protams, to visu laikam ir labāk redzēt pašvaldībai, jo pārējiem visiem ir pilnīgi vienalga. Tā redzēšana varbūt arī pašvaldībai būtu jāuzņemas, bet ne finansiāla rakstura jautājumi. Pašvaldība visādi citādi varētu atbalstīt, pieskatīt, aizsūtīt tur pašvaldības policiju, lai tā kontrolē, bet katram ir jādara savi darbi. Runājot par to, ka šos kultūrvēsturiskos pieminekļus tika ļauts iegūt privātīpašumā, ir gan pozitīvi, gan negatīvi piemēri. Kā pozitīvu piemēru varam minēt Rankas muižu, un negatīvais piemērs šobrīd ir Baltā pils. Tas laikam ir atkarīgs no šī īpašuma ieguvēja mērķiem un vēlmēm. Ir daudz tādu piemēru, kad šādu objektu varēja lēti nopirkt, bet arī lēti nopirktais īpašums prasa savu uzturēšanu un kopšanu. Nevarētu teikt, ka ir nepareiza koncepcija ļaut iegūt šos pieminekļus privātīpašumā, bet drīzāk izpildījums ir nepareizs. Ir jābūt kontroles mehānismam. Ja netiek izpildītas prasības, tad šim īpašumam jāpāriet atpakaļ valsts vai pašvaldības īpašumā.
