Ar to, ka ikdienā ik uz soļa sastopamies ar dažādiem noteikumiem, prasībām un maksājumiem, esam spiesti samierināties, jo neviens neprasa, vēlamies to vai ne, tikai maksājiet, citādi…
Ar to, ka ikdienā ik uz soļa sastopamies ar dažādiem noteikumiem, prasībām un maksājumiem, esam spiesti samierināties, jo neviens neprasa, vēlamies to vai ne, tikai maksājiet, citādi… Kas cits cilvēkiem atliek kā vien atdarīt maciņu, izņemt prasīto naudas summu un noskaitīt prasītāja priekšā.
Līdzekļu trūkums spiež visus. Gan lauksaimniekus un pedagogus, gan medicīnas darbiniekus un pensionārus, gan vēl citu jomu ļaudis, tāpēc itin bieži sastopamies ar dažādiem, pat pārsteidzošiem, lēmumiem un risinājumiem, kā iegūt vairāk naudas. Šoreiz par vienu nesenu piemēru. Proti, Rīgā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā no 1.augusta slimnīcas valde pieņēmusi lēmumu par pacientu apmeklējumu ārpus noteiktajām oficiālajām ciemošanās stundām, ja vien vecāku klātbūtnes nepieciešamību nav noteicis ārsts, jāmaksā 50 santīmi. Pacientu vecāki apzinās, ka slimnīcām ir finansiālas problēmas, bet neuzskata, ka šie santīmi būs tie, kas samilzušās problēmas atrisinās.
Traucē mediķiem un pacientiem
Līdz šim nebijusī kārtība slimnīcā ieviestā tāpēc, lai ierobežotu apmeklētāju skaitu un netraucētu mazo pacientu apveseļošanās procesu. Protams, apmeklējumi var būt traucējoši, bet bērns jau tā ārstniecības iestādē jūtas kā Robinsons Kruzo uz vientuļas salas bez Piektdieņa un ar nepacietību gaida katru, kas ver slimnīcas palātas durvis, cerot, ka ieraudzīs pazīstamas, mīļas sejas. Maksa noteikta arī tādēļ, lai samazinātu dažādu infekciju izplatīšanos, jo visi nākot ar dubļainiem ielas apaviem un tamlīdzīgi. Arī tas ir saprotami, bet vai oficiālajās apmeklējuma stundās apmeklētāji pie slimniekiem ierodas čībās, pārģērbušies labākajās drēbēs. Neesmu medicīnas darbiniece, lai varētu strikti pateikt, kā ir pareizi, tomēr man šķiet, ka diezin vai ir ētiski pieņemt lēmumu, nosakot, cik man jāmaksā, lai varētu slimnīcā apmeklēt savu sirgstošo bērnu. Šodiena diemžēl ir tik skarba, ka pat darba devējiem ir mazsvarīgas tādas problēmas kā darba ņēmēju veselība, nemaz nerunājot par slimu bērnu vai tuvinieku, tāpēc ne katrai mātei vai tēvam ir iespējams slimnīcā apciemot slimnieku apmeklējumam noteiktajās stundās. Arī medicīnas darbiniekiem ir savs viedoklis par noteikto maksājumu, ko Labklājības ministrijas speciālisti neuzskata par nelikumīgu, bet mudina aizdomāties par tā ētiskumu attiecībā pret slimā bērna vecākiem.
Aplami uzskatīt, ka spēs palielināt algas
Jaungulbenes lauku slimnīcas vadītāja Vija Āboliņa, iepazinusies ar šo faktu, atzina, ka viņai trūkst komentāru daudzām šodien notiekošām lietām. “Man ir nesaprotami, kas ir tie cilvēki, kas pieņem šādus lēmumus un kas ir šo lēmumu izpildītāji. Tie paši nodokļu maksātāji būs atkal tie cilvēki, kas mediķiem līdzēs palielināt algas. Kāpēc par to nedomā valsts? Mēs taču esam valsts iestādes, tāpēc mūs nevis vienkāršajam cilvēkam, bet valstij ir jāatbalsta. Cik tad var prasīt no slima bērna vecākiem, kuri jau tā maksā par visu? Ko vēl neizdomās, lai izdabūtu naudu no cilvēka. Manuprāt, šāds slimnīcas valdes lēmums ir aplams,” uzskata V.Āboliņa. Viņa nerod atbildi jautājumam, cik ilgi cilvēki spēs dzīvot valstī valdošajā nestabilitātē un nedrošībā. Bailēs, ka nespēs samaksāt par medicīniskajiem pakalpojumiem, par mācībām, par komunālajiem pakalpojumiem un tamlīdzīgi.
“Bieži domāju par tiem vecajiem cilvēkiem, kas uzturas Jaungulbenes lauku slimnīcas sociālajās gultās. Viņiem te ir labi, viņi ir aprūpēti un pabaroti, bet šie cilvēki par šo labumu samaksā ar savu pensiju. Ir jau tā, vecs cilvēks, kas viņam vēl vairāk vajadzīgs, tomēr pašreizējā valsts attieksme pret medicīnu un pacientu manī vieš drūmu noskaņu,” saka V.Āboliņa.
Slimnīcai ir tiesības izlemt, kā rīkoties
Gulbenes slimnīcas bērnu nodaļas vecākā medicīnas māsa Ilze Ziediņa domā, ka katrai slimnīcai ir tiesības izlemt, kā rīkoties. “Mūsu slimnīcā problēmu nav. Ja pacients ir mazs bērniņš, tad vecākiem ļaujam pie viņa iet arī ārpus oficiāli noteiktā apmeklējuma laika. Rīgā tā ir Bērnu klīniskā slimnīca, kur var būt savi noteikumi, kurus stingri ievēro. Nevar noliegt, ka mazo provinces pilsētu slimnīcās attieksme pret pacientiem ir ievērojami labestīgāka, mīļāka un pieejamāka,” uzskata I.Ziediņa. Viņa pievienojas uzskatam, ka izvirzītā prasība maksāt par apmeklējumu ārpus noteiktā laika nav uzskatāma par nepareizu. “Bērniņš ir slims, pie viņa nemitīgi nāk viens, otrs, trešais apmeklētājs. Mazajam pacientam jau tāpat sāp sirsniņa, ka viņš atrodas slimnīcā. Viņš pārdzīvo katru apmeklējumu. Protams, katrai mammai gribas būt pie sava slimā bērna, bet nedomāju, ka turpmāk visās slimnīcās, kurās ārstējas bērni, vajadzēs maksāt šos 50 santīmus. Arī no Gulbenes rajona mēs nosūtām bērnus ārstēties Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Visām mammām ir bijis iespējams būt kopā vai apmeklēt savus bērnus. Katrs apmeklējums ir individuāls. To nosaka pacienta veselības stāvoklis. Piemēram, ja viņš atradīsies reanimācijas nodaļā, dabīgi, ka nevienu tad klāt nelaidīs, kamēr neuzlabosies slimnieka stāvoklis,” saka I.Ziediņa.
Hronometrēsim laiku, ņemot naudu
Tirzas lauku slimnīcā bērni ir reti pacienti, tāpēc nav aktuāli, cik bieži bērna vecāki atrodas pie mazā pacienta, tomēr slimnīcas ilggadējā ārste Ieva Bērziņa uzskata, ka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pieņemtais lēmums ir neētisks, ņemot vērā ģimeņu pašreizējo materiālo situāciju.
“Kā tas izskatīsies, ka mēs hronometrēsim laiku, jo mūsu lauku slimnīcā, cik zinu, arī pilsētas slimnīcā nav normēts pacientu apmeklējuma laiks, un ārstam ir jāpieņem lēmums, vai māmiņai vispār ir nepieciešams sēdēt pie slimā bērniņa. Manuprāt, šāds lēmums, kad ņemt, kad neņemt naudu, nav līdz galam izstrādāts. Ja tā, tad vecākiem vajadzētu iegādāties biļeti līdzīgi kā sabiedriskajā transportā, lai viņi varētu būt kopā ar savu bērnu, kas atrodas ārstniecības iestādē, stundu, divas vai vairāk.Valsts to vien dara, kā meklē iespējas, kur vēl varētu kaut ko nopelnīt uz slimnieka rēķina. Šajā konkrētajā gadījumā nepārprotami ir pateikts, ka šos 50 santīmus novirzīšot medicīnas māsu algu palielinājumam. Valstij nav līdzekļu, tāpēc tagad tos paņemsim no vecākiem. Dzirdot šo faktu, man kļuva neomulīgi. Iedomājos sevi. To, ka es kā vecmāmiņa došos apmeklēt mazbērnus, kas ārstējas slimnīcā. Var jau būt, ka šāda kārtība ar laiku iestrādāsies arī pie mums. Ir jau tā, ka tas, kas dažkārt sākumā šķiet muļķīgi, vēlāk kļūst loģiski,” domā Ieva Bērziņa. Daktere mudina paturēt prātā faktus, ka mums ne vienmēr der tas pats kas ārzemēs, jo diemžēl neesam bagāti cilvēki. “Kādam Rīgas jaunbagātniekam nieka santīmi problēmas neradīs. Spiediens kārtējo reizi tiek izdarīts uz trūcīgajiem iedzīvotājiem,” uzskata I.Bērziņa.
Cik cilvēku, tik viedokļu. Tomēr nav saprotami, kāpēc slimo bērnu vecāki būs 50 santīmu maksātāji. Kāpēc neviens nekur nepaskaidro, cik par ielaušanos šā vārda vistiešākajā nozīmē jāmaksā dažādu preču tirgotājiem, kas negaidot atver palātas durvis, kā tas ir Rīgā.
