Lai uzlabotu transporta kustību, Gulbenē, Brīvības un Miera ielu krustojumā, plāno būvēt rotācijas apli. Tam ir nepieciešama plašāka teritorija, tāpēc nolemts nojaukt bijušā veikala “Marķīzs” ēku. Vai šis rotācijas aplis patiešām ir nepieciešams un vai ir lietderīgi nojaukt šo vairāk nekā simts gadus veco ēku?
Ivars Kupčs, deputāts (partija “Vienotība”)
Esmu autobraucējs. Uzskatu, ka krustojums ir nepārredzams. Ja tas jāveic tikai par saviem līdzekļiem, tad nav izdevīgi nopirkt māju, nojaukt un būvēt apli. Bet, ja var piesaistīt Eiropas līdzekļus, tad tas ir izdevīgi. Tas būtu tikai pozitīvi. Ir jārēķinās arī ar to, ka tagad šeit ir uzbūvēts jauns graudu iepirkšanas punkts. Tas nozīmē, ka tiks izmantos arī dzelzceļš. Tātad šeit augustā būs ļoti intensīva satiksme, kur brauks lielās mašīnas un pat jaudīgi traktori ar vairākām piekabēm. Ja mēs to apli tagad nebūvēsim, agri vai vēlu ar to krustojumu būs problēmas. Ka tikai nesanāk tā, ka tā nauda nebūs izmantota, un beigās izsecināsim – jā, tomēr to vajadzēja sakārtot! Bet tad vairs nebūs iespējams to izdarīt. Protams, ka žēl smukās pamatīgās laukakmeņu mājas. Domāsim tomēr tālāk. Pieņemsim, ja mēs to nedarīsim. Kā būvi šo māju neviens neizmanto, tur neviens nedzīvo, kā veikals, kafejnīca un ēstuve sevi tā neattaisnoja, jo nav kur novietot transportlīdzekļus. Māja stāvēs tukšgaitā un beigās neizmantota sabruks. Piemēram, uz Madonas šosejas “Fizālis”, kurš atrodas arī ne visai ērtā vietā, joprojām turpina darboties. Pieņemsim, ka pažēlojam māju un iztaisām mazu apli. Diezin vai būsim ieguvēji. Knapinoties, uzkāpsim uz tiem pašiem grābekļiem kā madonieši, kuri tagad visus apļus pārbūvē, jo tie ir par maziem. Ja soļo laikam līdzi, ja saliek visus plusus un mīnusus, izmantojot Eiropas līdzekļus, tad tas ir jādara. Neatkārtosim kaimiņu kļūdas!
Sarmīte Dundure, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Vidzemes reģionālās nodaļas valsts inspektore
Man kā gulbenietei, autovadītājai šis rotācijas aplis nav nepieciešams. Jāpiekrīt, ka, braucot no Miera ielas uz Brīvības ielu, ir grūtāk izbraukt, bet nekas jau tik traks tur nav. Ja runa ir par šo ēku, kas tagad sakarā ar plānoto apļa būvniecību, ir nonākusi uzmanības centrā, varu teikt, ka kultūrvēsurisko pieminekļu sarakstā tās nav, tāpēc Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija to likumīgi nespēj aizstāvēt. No otras puses, ēka, kas būvēta pirms vairāk nekā simts gadiem, pati par sevi ir vēsturiski nozīmīga. Cik zinu, tad tajā vairs neviens nedzīvo. Ja novadam šāda fundamentāla ēka nav nepieciešama, tad lai jauc. Es gan nezinu par iekšējo telpu stāvokli. Zeme, kas piegulst šai ēkai, prasās pēc meliorācijas. Man ar šo ēku saistās bērnības atmiņas, jo šajā pilsētas rajonā atrodas mammas māja. Mums kādreiz te bija tuvākais veikals. Šajā mājā dzīvoja manas vecmāmiņas draudzene, kuru bieži apciemojām. Atceros arī to laiku, kad te bija kafejnīca. Cita runa ir par mūsu attieksmi pret visu, kas notiek mūsu pilsētā. Ir jābūt aktīvākiem tad, ja jānosargā kas vērtīgs. Protams, bieži daudz kas tiek ziedots mūsu ērtībām. Piemēram, vecu koku aleja, būvējot Stradu ceļu. Arī simtgadīga ozola nozāgēšana, savulaik rekonstruējot Miera ielu, nav saprotama. Manuprāt, tas darbiem netraucēja, bet tomēr tika vieglprātīgi ziedots. Tikai pēc tam, kad tas viss bija noticis, sapratām, ka neesam bijuši gana aktīvi. Lai gan jāatzīst, ka pirms tam nezinājām, ka šim simtgadīgajam ozolam parakstīts nāves spriedums. Vai tad pilsētas vadībai grūti informēt par savām darbībām? Domāju, ka tad, ja zinātu, apkārtnes iedzīvotāji būtu sarosījušies, lai aizstāvētu šo simtgadnieku. Nav saprotams, pēc kādiem kritērijiem, kas vērtē un plāno šīs darbības. Tad, kāpēc pie kapiem joprojām redzami pa pusei nokaltuši oši, kuri varēja būt nozāģēti ozola vietā?
