Iveta Gargurne, psiholoģe
Šim jautājumam nav viennozīmīgas atbildes, jo tas, kas vienam ir vajadzīgs, otram nav vajadzīgs. Te var domāt par ētiku un cilvēcisko faktoru, bet, no psiholoģiskā skatījuma raugoties, man šķiet, ka tas nav ne labi, ne slikti. Pilnīgi iespējams, ka kādai sabiedrības daļai ir tieši labi uzzināt visu smalki par šādu notikumu, jo šī informācija var likt kādam citam cilvēkam daudz ko pārdomāt, analizēt pašam savu rīcību. Kādam tas var būt kā dzīvais stāsts, kas veic izmaiņas sajūtu līmenī. Pasaulē jau nekas nav ne balts, ne melns, jo faktiski šāds detalizēts traģiska notikuma izklāsts ir tikai informācija. Katrs mēs ar to esam tiesīgs darīt, ko gribam. Ja mums nepatīk, mēs šādu informāciju varam pat nelasīt vai neuzklausīt. Varbūt kādam tieši to ir nozīmīgi uzzināt. Cilvēki nevēlas, ka tiek atklāti šādi notikumi, jo tas var būt pārāk sāpīgi, tomēr arī tad, ja kādam sāp, arī šī visa atklāšana nav tas sliktākais variants. Jebkuram cilvēkam ir tiesības teikt: “Lūdzu, šo nedariet!” vai arī kā citādāk reaģēt. Cilvēka emocionālā reakcija nekad nevar būt galēji nepareiza. Piemēram, cilvēks, kura dzīvē ir noticis šis traģiskais notikums un tas ir nodrukāts avīzē, dusmojas nevis uz to, ka ir nodrukāts, bet gan ko par mani tagad domās sabiedrība, kā es izskatos tās acīs, vai mani nenosodīs un tamlīdzīgi.
Dagmāra Gmireka, pensionāre
Tā ir ģimenes, kur šis traģiskais notikums piedzīvots, darīšana, nevis viss smalki ir jāsteidz uzreiz atklāt sabiedrībai. Daudz kas ir atkarīgs no tiem gadījumiem, kas notiek, piemēram, ja ģimenē patēvs vai pat tēvs izvaro mazgadīgu bērnu, par to būtu jārunā, bet citkārt ne visi gadījumi ir jānoliek publiski kā uz delnas. Es tomēr esmu pret sīku izklāsmi. Piemēram, vīrs ģimenē sit sievu. Vai tas uzreiz būtu jāsteidz visiem izstāstīt? Ar šo problēmu vajadzētu tikt galā pašiem iekšēji. Ja tas nav iespējams, tad pieaicinot attiecīgās institūcijas. Šodien mēdz būt arī tā, ka, uzzinot pa ausu galam par kādu traģisku notikumu ģimenē, cilvēki šo notikumu apaudzē ar tādiem faktiem, kādu nemaz nav bijis. Tas šo situāciju konkrētās ģimenes locekļiem padara vēl smagāku un nepatīkamāku. Tieši tāpēc cilvēki arvien vairāk arī noslēdzas sevī.
