“Bēdu, manu lielu bēdu, es par bēdu nebēdāju…” Kurš gan nezina šo tautasdziesmu! Gribētos, lai tā būtu arī dzīvē, bet ne vienmēr dziedāšana palīdz. Žurnālistiem ir visgrūtāk šādās situācijās, jo viņiem jāatspoguļo reālā dzīve un jāraksta ne tikai par labo un skaisto, bet arī par to, kas iedzīvotājiem sāp. Un, kad ikdienā saskaries ar to, ka laikrakstam pārmet, kāpēc mēs esam ielikuši rakstu par kāda nepopulāra lēmuma apspriešanu vai pat pieņemšanu, rodas neizpratne – ja mēs par to nerakstīsim, vai tas ko mainīs šā jautājuma risināšanā? Varbūt mainīs tieši tas, ka mēs par to rakstīsim. Ne jau laikraksts pieņem lēmumus, to dara atbildīgās institūcijas. Laikraksts tikai atspoguļo to, ko citi dara un runā, par ko lemj, kas sabiedrību uztrauc. Vai tāpēc, ja nerunāsim par kādas skolas slēgšanu, tas sāpēs mazāk? Manuprāt, nav jāmeklē vainīgais, kāpēc tā notiek, jo situācija ir tāda, kāda tā ir, bet tieši otrādi – būtu jāpamato, kāpēc to nevajadzētu darīt, vai arī jādomā, kā to izdarīt mazāk sāpīgi. Visdrīzāk, ka tas arī tiek darīts, tikai par to īpaši negrib runāt. Iespējams, ja vairāk par to runāsim, vairāk varbūt kāds cilvēkus sadzirdēs un ieklausīsies viņu viedokļos. Saprotu, ka ir cilvēki, kuriem kļūst vieglāk, ja viņi savu sāpi izkliedz skaļi uz kādu, kas tobrīd “gadās pa rokai”, bet laikrakstā savas domas negrib paust, pat atsakās ar žurnālistiem vispār runāt. Tas mazliet atgādina komentārus interneta vidē, kad tas, kurš neatļaujas kādam savas domas pateikt acīs, var atļauties to izdarīt anonīmi, nedomājot, kā viņš to ir izdarījis. Ir diezgan skumji dzirdēt – kā laikrakstam nav kauna, ka “Dzirksteli” vairs nelasīs utt. Nu ir mums kauns, vienkārši mūsu darbs ir uzklausīt citus un rakstīt par visu – ne tikai par to, cik labs pasākums izdevies vai kāds kādu balvu saņēmis, bet arī par to, kas ir sāpīgs daudziem cilvēkiem. Un arī mums katram kaut kas sāp. Jā, arī mūsu kļūdas mums sāp. Taču mums nākas uzklausīt arī to, ko patiesībā neesam pelnījuši dzirdēt. Labi, ja tas palīdz kādam sajusties labāk. Tad tas ir attaisnojies. Bet labāk gan būtu gribējies dzirdēt to, ko varētu nodot arī citiem laikraksta lappusēs – ka kādam ļoti sāp, kāpēc sāp un ko varētu darīt, lai tā nebūtu, kā izdarīt, lai mazāk sāpētu. Tas būtu cilvēcīgi saprotams. Tāpēc paldies visiem tiem, kas atsaucas mums un ļauj publicēt savas domas!
