Liela daļa vīriešu izsakās, ka sieviete un automobilis ir pilnīgi nesavienojami jēdzieni. Stiprā dzimuma pārstāvji uzskata, ka sievietes tikai traucē viņiem braukt. Tomēr pilsētas ielās sevišķi daudz var novērot tieši autobraucējas sievietes.
Liela daļa vīriešu izsakās, ka sieviete un automobilis ir pilnīgi nesavienojami jēdzieni. Stiprā dzimuma pārstāvji uzskata, ka sievietes tikai traucē viņiem braukt.
Tomēr pilsētas ielās sevišķi daudz var novērot tieši autobraucējas sievietes. Arī autovadītāja apliecību pēdējā laikā vairāk vēlas iegūt sievietes.
Automašīna ir dzīves nepieciešamība
Uzņēmēja Jautrīte Rosne, kuras autovadītājas stāžs ir apmēram desmit gadi, brauc ar busiņu. Jautrītei patīk vadīt automašīnu, tā viņai ir arī dzīves nepieciešamība.
“Lai arī autovadītājas pieredze man ir diezgan liela, bet jebkurā mirklī var atgadīties kaut kas neparastāks un es apjukšu. Tomēr cenšos braukt prātīgi,” saka autobraucēja.
Kad viņa tikko ieguvusi autovadītājas apliecību, ģimenei bija vieglā automašīna. “Sākām savu biznesu un nolēmām iegādāties busiņu. Sākumā ar to brauca vīrs, bet es ar vieglo automašīnu, pēc tam palikām tikai pie busiņa,” stāsta Jautrīte. Tagad viņa uzskata, ka, braucot šajā mašīnā, ir lielāka drošības sajūta. J.Rosne, sēžot pie stūres, ir izbraukusi Krieviju, Igauniju un Lietuvu. “Kad reiz, pārsniedzot atļauto ātrumu, mani Lietuvā apstādināja policisti un jautāja, kurp steidzos, atbildēju – lai priecājas, ka sieviete tik ātri brauc,” atceras Jautrīte, piebilstot, ka parasti viņa tomēr cenšas ievērot noteikumus.
Daudzi vīrieši atzinuši, ka Jautrīte brauc labi, tomēr daudziem sieviete pie busiņa stūres šķiet nepieņemami un viņi apšaubot Jautrītes braukšanas prasmi. Viņai patīk braukt, turklāt samērā ātri.
“Daudzi tikai nogroza galvu, bet man nepatīk čammāties. Braucot lēni, kavē satiksmi, tādēļ cenšos turēties līdzi citiem braucējiem,” saka autobraucēja.
Katram savs braukšanas stils
Manikīre Evita Saukuma automašīnu vada kopš 1997.gada. Viņai automašīnas vadīšana ir veids, kā pierādīt un izpaust sevi. “Saka, ka katram ir sava individuāla gaita, katram ir arī savs braukšanas stils, man patīk savs. Braukšana ar mašīnu man ir pašizpausme, turklāt tā ir ērtāk kaut kur nokļūt,” spriež Evita. Agrāk viņa brauca ar džipu, bet tagad viņai ir neliela “BMW” markas automašīna. “Es domāju, ka man būs grūti pāriet uz mazāku mašīnu, bet viss ir atkarīgs no iekšējās pārliecības. Daru to, kas man jādara, turklāt šī ir maza un komfortabla mašīna,” saka E.Saukuma un piebilst, ka viņai patīk braukt, ja skan jauka mūzika, kas palīdz raisīties domām.
Lai gan bieži vien viņa ved bērnus, arī vīru, daudz labprātāk viņa brauc viena, turklāt pa ceļu, kur iespējams vērot skaistas ainavas. Ja tas neapdraudētu citus un sevi, viņa labprāt brauktu ātri, tomēr Evitai patīk pārmaiņas – viņa brīžiem brauc lēnāk, bet pēc tam ātrāk.
“Nekoncentrējos katru reizi iesēžoties mašīnā. Pie tā ir pierasts, tādēļ visas darbības notiek automātiski. Arī novietot mašīnu nav grūti, tomēr paiet nedaudz laika, kamēr es to izdaru skaisti,” atzīst Evita. Tehnisko pusi gan viņa nepārzina, situācijā, ja kaut kas gadītos ar mašīnu, viņa noteikti zvanītu vīram.
Mašīna ir jāmīl tāpat kā cilvēks
Ozolkalna pamatskolas direktore Sofija Sudarova ir autovadītāja ar lielu pieredzi. Autovadītājas apliecību viņa ieguvusi pirms 36 gadiem.
“Man patika tehnika. Vecāki dzīvoja tālu, ar sabiedrisko transportu bija grūti visur nokļūt, tādēļ vajadzēja mašīnu. Tolaik viss bija pavisam citādi. Septiņus gadus krājām naudu un gaidījām, kad mums piešķirs mašīnu, līdz beidzot tikām pie zaporožeca, ar kuru braucu desmit gadus, bet to bija samērā grūti ekspluatēt. Nākamā mašīna bija žigulis. Tas kalpoja 23 gadus, pēc tam iegādājos opeli, ar kuru braucu joprojām,” stāsta S.Sudarova.
Viņa atceras, ka kādreiz varēja braukt, kur gribi un cik gribi, benzīns bija lēts, bet bija cita problēma – nevarēja nopirkt rezerves daļas.
“Ar žiguli divas reizes izbraukāju Toljati, tur bija rūpnīca, kur ražo šīs mašīnas. Tur bija veikaliņš, kurā varēja iegādāties nepieciešamās detaļas,” atceras Sofija. Kādreiz viņa daudz braukusi arī ekskursijās. “Bez mašīnas nevar. Mūsdienās sieviete pie stūres vairs nav nekāda sensācija, bet dzīves nepieciešamība. Vadot auto, es atpūšos no garīgā darba,” saka autobraucēja, kura pati prot mašīnu arī salabot.
“Žiguli pārzināju ļoti labi. Arī tagad varētu salabot, bet tas nav izdevīgi – ir tik daudz labu autoservisu,” saka S.Sudarova, piebilstot, ka mašīna ir jāmīl tāpat kā cilvēks. Sofijai katra automašīna ir bijusi mīļa.
“Mašīna jūt, kā pret to izturas. Manas mašīnas vienmēr mani ir atvedušas mājās, tās nekad nav salūzušas pusceļā,” stāsta autobraucēja. Sofijai patīk braukt ātri, bet apdomīgi. “Man patīk visu laiku atrasties kustībā, es arī eju ātri, bet braucot cenšos ievērot noteikumus,” saka S.Sudarova.
***
Prasības vienādas visiem autovadītājiem
– SIA “Gulbenes autoapmācības centrs” direktors Imants Zvirgzdiņš:
Sevišķi daudz autovadītāja apliecību vēlas iegūt vidusskolu absolventes, jo šeit kursi izmaksā nedaudz lētāk nekā galvaspilsētā. Pēdējā laikā autoskolā vairāk mācās sievietes, bet atlaižu nav nevienam – tagad prasības ir stingras. Brašie puiši, kas uzskata, ka viņi māk labi braukt, bieži vien eksāmenos pieļauj negaidītas kļūdas. Daiļā dzimuma pārstāves ir apņēmīgākas, tādēļ eksāmenu rezultāti nav nemaz sliktāki. Sievietēm varbūt ir nedaudz vairāk jāpiestrādā, tomēr instruktors pirms eksāmena izvērtē, vai topošais autobraucējs ir gatavs kārtot eksāmenu, tādēļ eksāmenu rezultāti ir vienādi. Daudzas sievietes braukšanas prasmju ziņā neatšķiras no vīriešiem, turklāt mūsdienās automašīnas vadīšana ir kļuvusi par dzīves nepieciešamību.
Valsts eksāmenam seko dzīves eksāmens
– SIA “Auto – moto” direktors Vilhelms Sniedzāns:
Autovadītāja apliecību iegūt nepieciešams gan sievietēm, gan vīriešiem. Iepriekšējā grupā mācījās 7 puiši un 20 meitenes, bet ir arī grupas, kurās vairāk ir puišu. Tomēr varu droši apgalvot, ka noteikumus sievietēm ir vieglāk iemācīt. Arī braucot sievietes ir korektākas. Protams, nevar viņas tikai aizstāvēt – ir dažas autobraucējas, kas pārkāpj noteikumus. Divu mēnešu laikā nevaram izveidot gan autovadītāja ētisko, gan morālo stāju. Vadītāja apliecības iegūšana vēl nenozīmē, ka māki labi braukt. Pēc valsts eksāmena ir dzīves eksāmens, kas ir ntās reizes sarežģītāks.
Lai arī sievietes ir emocionālākas būtnes, tomēr es nepiekrītu vīriešiem, kas saka, ka sieviete pie stūres nedrīkst atrasties. Kādreiz sieviete un mašīna bija nesavienojami jēdzieni, sievietes strādāja mājās, bet mūsdienās daiļā dzimuma pārstāves dara to pašu, ko vīrieši, turklāt viņas brauc daudz prātīgāk.
