Normunds Aizpurs, Gulbenes sporta skolas direktors: – Redzot, ka Gulbenē uz ielas strādā un sniegu tīra sievietes – gados vai jaunas – , zinot, ka viņām ir bērni, mazbērni, es jūtos neērti. Es jūtos kā Krievijā, par kuru vienmēr esam ironizējuši, jo tur sievietes veic fiziski smagus vīriešu darbus. Bet ko mēs paši darām? Mātes, māsas, sievas, meitas, bijušās skolasbiedrenes strādā uz ielas gluži kā tādā Ļeņingradas blokādē. Redzu, ka bieži vien sievietēm sniega tīrīšanā pietrūkst spēka, bet dzīve spiež strādāt. Redzot to, es jūtos slikti. Tas mani pazemo kā vīrieti. Jūtos vainīgs. Uzskatu, ka tas ir pazemojums visai nācijai. Man šāda situācija ir nepieņemama.
Iva Venta, Nodarbinātības valsts aģentūras Gulbenes filiāles koordinējošā eksperte: – Mēs cilvēkus nešķirojam cilvēkus, vai tas ir vīrietis vai sieviete. Visi mums ir vienādi. Kādi darbi pašvaldībā ir, tādos arī norīko cilvēkus. Ja kādam vīrietim no malas liekas, ka tas ir nepieņemami, lai pats ņem rokās lāpstu un iet tīrīt sniegu! Mēs jau neesam vainīgi, ka šogad ir tāda ziema – ar lielu sniega daudzumu. Dzīvē gadās visādi. Neviena sieviete man nav žēlojusies par to, ka viņai jāiet uz ielas tīrīt sniegu. Žēlojas vienīgi par to, ka tūlīt beigsies iespēja strādāt, jo katram cilvēkam nopelnītie 100 lati mēnesī ir svarīgi. “Simtlatnieks” ir tiesīgs strādāt sešus mēnešus pēc kārtas. Tad pusgads jānogaida un pēc tam atkal varēs pretendēt uz nākamo piegājienu, ja tādi vēl būs.
Sieviete, kas vēlējās būt anonīma, nesen sākusi strādāt par sētniec: – Strādāt uz ielas, tīrīt sniegu – sākumā man tas likās pazemojoši kā sievietei, kurai ir profesija. Taču nespēju šobrīd atrast darbu tajā, bet naudu vajag. Jāstrādā, kaut ir grūti! Ar to viss ir izteikts. Sāp mugura, ir atsaldētas nieres, jo bija jāstrādā arī lielā salā. Taču citu risinājumu sev šodien neredzu. Atalgojums, protams, neatrisina visas manas problēmas, tas ir tikai izdzīvošanas variants. Un viss. Tomēr es ticu, ka mana situācija ir pagaidu variants un ar laiku viss mainīsies. Nedomāju, ka man visu mūžu būs jāstrādā par sētnieci, ticu, ka ar laiku tomēr varēšu atgriezties savā profesijā un strādāt darbu, kuru izvēlēšos pati.
