Ir skumji noskatīties, kā mūsu latviešu tauta nodzeras. Dzeršanas netikums skar daudzus cilvēkus un ir laidis dziļas saknes viņu dzīvēs.
Ir skumji noskatīties, kā mūsu latviešu tauta nodzeras. Dzeršanas netikums skar daudzus cilvēkus un ir laidis dziļas saknes viņu dzīvēs.
Pavērojiet dzērājus, tos var iedalīt trīs kategorijās. Pirmie ir inteliģenti dzērāji, kuriem alkohola glāzīti vajag minimāli, bet regulāri. Tā sakot – pašikot ar glāzīti rokās, gandrīz vai sevi izrādīt un savu smalko dzeršanas manieri. Otri ir mūsu dzīves slavenā “bomžu” dzērāju kategorija, kas cenšas no dzeršanas ritma neizkrist, formu un stilu nezaudēt. Trešie ir starpposms starp iepriekš aprakstītajām kategorijām. Šo cilvēku ir visvairāk. Viņi dzīvo pēc principa – ir prieki – dzeram, ir bēdas – dzeram, algas diena vai pensijas diena – jāaplaista nedēļu. Pēc tam gan “nokāpj” no korķa, taču dzīve turpinās nākamā notikuma gaidās.
Kaut kādu izeju var rast tās ģimenes, kurās dzer tikai viens ģimenes loceklis – vīrs vai sieva, un pārējie cīnās pret šo dzērāju. Taču visbēdīgākais ir tas, ka pastāv dzērāju ģimeņu dinastijas, kur jau paaudzēs dzer viens vai abi vecāki, un viņu tradīcijas turpina nākamie. Tieši šādās ģimenēs pašreiz visvairāk nodzeras jaunā paaudze – jaunieši, pusaudži un pat sākumskolas bērni. Tieši šādās ģimenēs netiek pienācīgi audzināti bērni, netiek sekots līdzi, ko dara bērni, kad pieaugušie dzer. Kamēr vecāki dzer, “aplaistot” kārtējo dzīves pavērsienu, bērni tukšo pusizdzertās glāzītes. Ko var sagaidīt no sākumskolas bērna, kurš alu dzer kā ūdeni, bet šņabja glāzi iztukšo, nesaviebjot seju? Viņa mazais organisms jau ir pieradis pie alkohola, un bērns ir zaļā pūķa varā. Šis bērns gaida kārtējo ģimenes dzeršanu kā lielus svētkus, jo tur būs izdevība tikt pie kārotās dziras. Ko var gaidīt no bērna, kad viņš būs pusaudža gados? Viņš godīgā vai, ticamāk, negodīgā ceļā iegūs līdzekļus grādīgā iegādei, nerēķinoties ne ar ko – ne ar svešu cilvēku mantu, ne ar svešu dzīvību.
Tagad vienam otram tas neizskatās tik briesmīgi un var teikt, ka ir sabiezinātas krāsas, bet paraugieties apkārt un ieraudzīsiet šādas ģimenes, kas dzīvo tepat, jums apkārt.
Šādi vecāki, kuru bērni dzer, laikam jūtas lepni uz sevi, ka iemācījuši bērniem jau no mazotnes izprast un cīnīties ar dzīves grūtībām – alkohols ir jāiznīcina. Un, ja nedzersi, kā tad tu to iznīcināsi? Loģiski, vai ne?
Īstenībā nevienam jau negribas “ķēpāties” ar šādām ģimenēm, un visi dzīvo vienaldzīgi – nu un, ka dzer, lai dzer, varbūt visi apmirs no kādas “krutkas” pudeles, kas iegādāta “točkā”, un būs miers. Melnais humors, bet kur izeja? Izeja ir, taču neviens negrib neko darīt, dzīvo jau pēc principa – slīcēju liktenis viņu pašu rokās.
Vilma
