Miestu apskrējusi vēsts, ka it kā tomēr nebūs jumta mūsu bērnu un mazbērnu iemīļotajai slidotavai. Varbūt. Melš – esot iesaldēts iepriekšējā sasaukuma deputātu lēmums. Rādās, ka jau apstiprinātais projekts nemaz netikšot realizēts. Par to arī man personīgi slepeni pačukstēja viens jaunās lēmējvaras pārstāvis. Neoficiāli. Jo neko komentēt bez saskaņošanas ar augstāk stāvošo vadību nedrīkstot. Tāda esot norāde no augšas.
Johaidī! Man patīk. Beidzot ir respekts un kārtība valdības mājā! He…
Kad ar savu sievu Antoniju padalījos par šo jaunumu, viņa tā savādi un laimīgi nopūtās. Atzinās – šai patīkot, ka mūsu miestā pie valdīšanas stūres ir stingri vīrieši, bet… Vienlaikus arī žēl esot – vadībā tak visi jau sen ir apgredzenoti! Antonija iekoda man, teikdama, ka labprāt gribētu nomainīt savu personiskās izaugsmes treneri (lasiet – vīru) šajā sasaukumā. Un te nu viņa kārtējo reizi pilnīgi nevietā vēl arī izmeta vienu no saviem ļaunajiem jociņiem.
“Jūs, vīrieši, esat kā podi. Vai nu pieķēzīti, vai aizņemti,” man teica laulātā draudzene.
Es viņai neko neatbildēju. Sievietēm trūkst elementāras loģikas, par mēra sajūtu nemaz nerunājot. Nudien gribētos iet uz “zaksu” un iesniegt petīciju, pieprasot laulības šķiršanu. Nu kā gan ne?! Nav nekādas saskaņas. Es viņai par zvaigžņu stāvokli klārēju, viņa tūlīt jau manas idejas sajauc ar skābiem kāpostiem! Mūždien tā. Aiziešu un “Dzirkstelē” ievietošu sludinājumu ar šādu tekstu: “Meklēju dzīvesbiedri, kura māk tīrīt zivis, rakt tārpus un kurai ir motorlaiva. Laivas fotogrāfija ir obligāta!”
Un tad Antonija sapratīs savu kļūdu, varēs atmest slidas un iet slīcināt bēdas ar ko vien kopā grib. Man būs vienalga. Prātodams par to visu, es ar durvju aizciršanas palīdzību aizgāju ciemos pie sava drauga Toļika. Paši saprotat, ka vīrietis labākajos gados bez drauga ir kā… labā roka bez kreisās. Toļiks ir cilvēks, ar kuru mēs turamies kopā pēc bišu modes – vienā kamolā. Abi apraudājāmies, kad sākām aplaistīt ideju par to, ka mūsu slidotava, visticamāk, paliks bez jumta. Toties nav izslēgts, ka jumtu dabūs miestā vēl neesošais, bet dažiem vai pat daudziem tik vajadzīgais peldbaseins. Tas arī nemaz nav peļami.
Mēs ar draugu sākām aptaujāt viens otru, lai noskaidrotu, ko labāk protam – slidot vai peldēt. Pašam sev par kaunu nācās atzīt, ka slidojis pēdējo reizi esmu, kad man vēl uz galvas nebija neviena sirma mata un kad vispār vēl bija mati. Peldēju pēdējo reizi… pagājušajā ziemā, kad bļitkodams ielūzu tepat vienā no mūsu miesta dīķiem. Pats šo nepatīkamo faktu jau biju aizmirsis. Toļiks man atgādināja, jo bija mans bļitkošanas kompanjons un glābējs. “Tu slikti peldi. Slīksti, nevis peldi,” cieti noteica Toļiks.
Tā nu es tagad esmu dilemmas priekšā. Ko es kā vidējais aritmētiskais šā miesta un pašvaldības iedzīvotājs vēlos? Ko man vajag vairāk – slidotavu vai baseinu? Bet varbūt – jumtu? Derētu. Ja man vietējā vara regulāri pa draugam pie pensijas piešpricētu kādu pabalstiņu, es taču varētu naudu sakrāt “bankā”. “To gan ne, VIDa dāmas ātri vien tevi nodotu un tu zaudētu mazturīgā pilsoņa statusu un līdz ar to tiesības uz pabalstu,” pamācīja Toļiks.
Nepaliku atbildi parādā un Toļikam teicu: “Tak stikla “bankā” es iekonservētu savu naudu. Nebaltai dienai. A tu par kādu banku runā?”
Tā, lūk. Bet patiesībā gaidīt gaidu, kad vietējā valdīšana laidīs tautā vēl kādu svaigu jumta ideju, kas attiektos uz mūsu sportisko miestu. Pēc manas saprašanas visvairāk būtu vajadzīga tāda vieta, kur tie, kam vajag, var aiziet un izkauties. Un ja vēl par to naudu kāds maksātu… Es arī būtu ar mieru aiziet un dūru kaujā “noslīcināt” kādu pretinieku. Vārdu sakot – ringu vajag. Reģionālas nozīmes ringu! Un, protams, zem jumta.
