Gadiem ejot, mainās ne tikai mums apkārt notiekošais, maināmies arī mēs paši. Mainās mūsu garšas sajūtas, dažādu situāciju un problēmu uztvere, mainās draugi un gaume. Pie šāda secinājuma nonācu šonedēļ, noskatoties Rīgas kinostudijas 1976.gadā uzņemto filmu “Ezera sonāte”, kas tapusi pēc Regīnas Ezeras romāna “Aka” motīviem. Pirmo reizi šo filmu vēroju studiju gados. Biju jauna, tāpēc ļāvos tikai filmas valdzinājumam un aktieru spēlei. Tikai tagad saprotu, cik šī cilvēcisko attiecību filma ir dziļu jūtu un kaislību pilna drāma. Cik samezglotas ir cilvēku savstarpējās attiecības, cik spēcīgas, nesaraujamas un nepārvaramas var būt pienākuma jūtas pret otru cilvēku un ģimeni. Pēc filmas noskatīšanās ilgi domāju par to, kāpēc mēs šodien dzīvojam paviršāk, it kā pa viļņu galotnēm skriedami. Gluži kā braukdami ātrvilcienā, aiztraucamies garām cilvēku sajūtām un izjūtām, ļaujamies paviršiem vārdiem un darbiem. Arī mīlestība bieži vien mēdz būt pavirša. Gluži kā plāksterus sāpošai vietai mainām un savās jūtās nododam cilvēkus, jo tā ir vieglāk dzīvot – ar sirdi nepieķeroties. Bieži tikai virspusējos vārdos cenšamies izrādīties stipri, lai gan, manuprāt, būt stipram nozīmē tādam būt dvēselē. Katra cilvēka dzīve ir kā aka. Neatkarīgi, vai tā ir seklāka vai dziļāka, tās augšā ir gaisma, bet lejā – tumsa. Viss atkarīgs no tā, uz kuru pusi tiecamies. Cilvēkam nav viegli dzīvē izšķirties starp drīkst un nedrīkst, mīlēt un nemīlēt, starp pienākumu un bezatbildību. Diemžēl šodien šos izšķirošos lēmumus bieži vien pieņemam pa roku galam.
