Lai gan saka, otra naudas maka saturu neesot pieklājīgi apspriest, tomēr es šoreiz atturēšos no pieklājības tikai tāpēc, ka neuzskatu, ka vissvarīgākais šobrīd risināmais jautājums ir ministru algu palielinājums. Mani tas kaitina, zinot, kā cilvēki rēķina katru naudas zīmi, lai izdzīvotu no algas līdz algai. Izrādās, zemais atalgojums esot par šķērsli tam, lai rastu cilvēku, kurš būtu gatavs uzņemties veselības ministra amata posteni. Te nav iemesls atalgojumā, bet tajā, ka neviens nevēlas uzņemties šo posteni vēlēšanu priekšvakarā. Arī salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu Latvijā ministri esot „visnabadzīgākie”. Visu nosakot valsts ekonomiskā izaugsme. Ja strādājošie nopelna lielāku algu, tad algas pielikumu pelnījuši arī ministri. Ziņās klausījos izteikumus, ka esot grūti atrast ministrus un citus labus un gudrus darbiniekus valsts pārvaldē, jo mazā atalgojuma dēļ cilvēki nevēloties uzņemties šos amatus. Saprotu, ka vadīt valsti nav tas pats, kas vadīt divriteni, tomēr atbildība un zināšanas ir vajadzīgas, pat traukus mājās mazgājot. Saprotu arī to, ka ir jābūt šai amatu subordinācijai un arī atalgojumam, tomēr man nav saprotams, vai tie cilvēki, kuri mēnesī strādā tās pašas astoņas stundas, strādā arī brīvdienās un virsstundas, par to saņemot nedaudz vairāk par minimālo algu, ir muļķi un nekam nederīgi? Kur tad paliek solītās valdības rūpes par ārstu, pedagogu un citu speciālistu labāku atalgojumu? Varbūt solījumi jau piemirsti, jo, ko nu vairs, būs jauna valdība, lai tad tā cīnās. Ministriem lielāku algu – vai tas ir tik būtiski šobrīd?
