Uzzinu satraucošu ziņu: mana kaimiņiene Vineta došoties peļņā uz ārzemēm un abi bērni – Ivita un Olavs palikšot dzīvoklī vieni. Lai mācoties dzīvot patstāvīgi! Ja māti neklausot, lai laužot savus radziņus! Abi esot pagalam izlaidušies… tikai vajadzības, bet nekādu pienākumu! Dzīves skola esot vispamācošākā, un to Vineta esot izvēlējusies kā radikālāko terapiju. Pēdējo punktu lēmuma pieņemšanā esot pielicis totālais “besis”, kā Vineta nosauca savu nervu sistēmas stāvokli. Darba atmaksa veikalā kasieres darbā esot nepietiekama, ilglaicīga darba garantija vai algas pielikums nespīdot – nekādas izaugsmes perspektīvas! Lēmumu aizbraukt viņa esot pieņēmusi ne jau vienas diena laikā. Par bērnu dzīvi viņa turēšot bēdu tādējādi, ka sūtīšot viņiem naudu un sazināšoties ar interneta starpniecību. Arī uzturlīdzekļi no tēva alimentiem būšot bērnu rīcībā. Bērnu tēvs arī nekur pasaules galā neesot, bet braukājot ar “fūrēm” tepat pa Latviju un Eiropu. Tehnikas laikmets, tā sakot! Pasaule maza sarāvusies! Visi “par” un “pret” aizbraukšanu esot apsvērti.
Kauliņi jau mesti, un man – Vinetas dzīvokļa kaimiņienei – nācās piekrist abus kaimiņu tīņus uzmanīt, neiemaisoties viņu dzīvē, bet būt tikai lietas kursā par notikumiem kaimiņu dzīvoklī un tikai galējas nepieciešamības gadījumā rīkoties jau pēc saviem ieskatiem un pastāvošajiem likumiem. Vinetas lēmums mani pilnībā nošokēja: pamest pusaudžus vienus? Aizlaisties kā putnam līdz ar rudens iestāšanos uz siltākām zemēm? Vai to spēj izdarīt cilvēkbērnu māte? To, ka Vineta ir vieglprātīga, es nojautu, bet ne jau tādā mērā! Centos atrunāt, vest pie prāta, bet nekas nelīdzēja, un kādā dienā, kad vēlreiz gribēju par aizceļošanas tēmu nopietni runāt, uzsverot visspēcīgākos argumentus – nepilngadīgu bērnu atstāšanu savā vaļā un iespējamās sekas, izrādījās – viņa ir jau aizbraukusi.
Manā pasta kastītē bija iemesta tāda kā atsveicināšanās vēstulīte: “Es braucu! Ir jau par vēlu ko grozīt. Līgums, ko esmu noslēgusi ar jauno darba devēju, stājas spēkā pēc dažām dienām. To lauzt es nedrīkstu. Lai mani “lutauši” izjūt, kas ir kas… Es ceru, ka ar viņiem viss būs puslīdz… Man vismaz tā ir jādomā! Kad būšu galā, nosūtīšu viņiem un arī jums savu adresi, ja nu kas, jo uzreiz nezinu, kā tur ar interneta iespējām. Par manu aizbraukšanu zina tikai mana darbabiedrene Juta, un nevienam citam gar to nav daļas. Nekādos sociālajos dienestos neesmu atprasījusies, jo, dies` pasarg`, mani taču neviens tā neatlaistu. Aizbildniecība, bāriņtiesas lēmums! To es neizturētu, un tas process pats par sevi ir garš. Tas prasītu ilgāku laiku. Ne es pirmā, ne pēdējā, kas dodas peļņā un pamet valsti. Gandrīz pilngadīgie bērni paši tiks ar visu galā! Es citādi nevaru, man nav citas izejas… Lēmums ir negrozāms… Uzmetiet pa reizei aci uz maniem “bosikiem”… jums es vienmēr esmu uzticējusies un bijusi pateicīga… Bērni jūs cienī, un viņi ir instruēti, kas jādara, ja pašiem padoma pietrūkst. Būs labi! Tagad pasaule palikusi maza. Šodien te, bet rītā jau citur. Tomēr mana sirds ir nemierīga, kaut lēmums pieņemts. Mans telefona numurs… Vineta.”
Es biju nolikta fakta priekšā, kaut vērotājas lomai vai atbildībai par Vinetas bērniem nebiju ne piekritusi, ne solījusies. Olavam piecpadsmit, Ivitai – četrpadsmit gadi. Ne vairs bērni, bet arī ne pieaugušie. Visbīstamākais vecums! Nolēmu kādu laiku it kā nelikties ne zinis, tikai vērot. Ne mana cūka, ne mana druva! Uzmācīgi pusaudžus kontrolēt likās nevietā. Mēs tik tuvu nesagājāmies, lai apmeklētu viņus dzīvoklī kā kāds cerbers. Ar kaimiņiem no blakusdzīvokļiem par Vinetas prombūtni nerunāju. Ja uzzinās, varbūt ies sūdzēties bāriņtiesai par pamestajiem bērniem? Patiesībā tā jau būtu jādara, bet tad izceltos vēl lielākas nepatikšanas arī man.
Vineta bija diezgan savrupa un arī šerpa un reizēm tik asi uz jautājumiem atcirta, ka ilgi uzrunāt negribējās arī kaimiņiem. Vēlāk jau mēs sapazināmies un satuvinājāmies. Vineta vienmēr bija aizņemta ar darbu, skrēja vai uz trim darbavietām. Tā jau ir ar tām vientuļajām mātēm, kurām pa dzīvi jāsitas vienām. Atnāca uz mūsu daudzdzīvokļu māju jau bez vīra, tikai ar bērniem. Vineta par viņu man neko nestāstīja un arī kaimiņus ar savām sadzīves peripetijām visdrīzāk netraucēja: labdien un sveiki! Ko gan mēs zinām par saviem kaimiņiem? Ko Vineta zina, piemēram, par mani un maniem radiem? Reizēm dažus teikumus mēs viena otrai veltījām pie veikala kases, kur viņa strādāja. Saruna par ikdienas sīkumiem, par jaunāko akcijas produktu, par laiku. Bijām tikai pazīstamas kaimiņienes, un tagad Vineta bija nolēmusi mani par to savas uzticības personu? Man tā bērnu uzraudzīšana nelikās piemērota: arī es katru dienu gāju darbā, tikai vakarā atgriezos mājās. Es taču nesākšu noņemties ar kaimiņu pusaudžiem, kas paši bija apņēmušies ar visu sadzīvi tikt galā. Dzīvosim – redzēsim!
Viss šķita labi. Bērni gāja uz skolu. Abi mācījās vidusskolā. Pēcpusdienās viņus reizēm manīju arī pārtikas veikalā iepērkamies. Mani vienmēr sveicināja un teica, ka klājoties labi. Kad apvaicājos, kā klājas mammai, teica, ka arī viss labi. Katru dienu kontaktējoties. Es Vinetai nezvanīju, jo nejutu tādu vajadzību. Bērni bija pieraduši būt patstāvīgi. Nekādus “tusiņus” dzīvoklī nedzirdēju. Reizēm gan kāds draugs, droši vien no skolas, tika manīts. Zinot, kāda tagad tā pasaule, reizēm tā kā bailes sametās par tiem pamestajiem bērniem. Kas gan nebija dzirdēts: par narkomāniem kļuvuši, nelaikā apbērnojušies, skolu pametuši, noziegumus izdarījuši un pat bez vēsts pazuduši! Mati cēlās stāvus, par visu to domājot! Ja nu ar maniem uzraugāmajiem arī notiek trakas lietas? Atbildību juridiski neesmu uzņēmusies, neesmu pilnvarota nest atbildību. Redzot, ka bērni sveiki un veseli, aizvien nomierinājos un vēroju.
Saņēmu Vinetas adresi ar īsu piebildi, ka viņai klājoties labi un ar bērniem internetā sazinoties regulāri. Par ko strādā, sīkāk nerakstīja, tikai priecājās par skaisto dabu: esot saulainajā Itālijā pie ražas novākšanas. Nekādus jaunus pakalpojumus, izņemot bērnu vērošanu, man nelūdza. Neko nejautāja, jo viņi regulāri sazinoties – tehnikas laikmets! Interneta pieslēgums katram datoram, “WhatsApp” ar bērniem apmainoties ar bildēm. Man arī pāris atsūtīja. Moderni laiki! Nolēmu nesaspringt un dzīvoju savu ierasto dzīvi.
Jāpiebilst, ka arī es dzīvoju viena un mani bērni un mazbērni otrā Latvijas malā. Sākumā es par to ļoti skumu, bet tad pieradu. Arī es ar saviem bērniem sazinājos telefoniski un arī internetā. Tagad netieši biju uzņēmusies atbildīgo kaimiņu bērnu uzrauga lomu un par savējiem biežāk iedomājos. Ilgojos! Uz svētkiem viņi atbrauks, varbūt tad izdosies arī nopietnāk aprunāties! Ak, spurainie pusaudži! Savējiem pa prātam es nekad necentos runāt, un mana nostāja bieži sabojāja attiecības. Laikam jau jāmainās arī vecajiem!
Bija pagājuši pāris mēneši. Nodomāju, ka mani uzraugāmie būtu jāapmeklē: ja nu kas? Varbūt bērniem nemaz tik labi neklājas? Tepat aiz sienas ir, bieži dzirdu rosību un mūziku, bet neko tādu, kas mani kā kaimiņieni traucētu. Varbūt viņiem vajag manu padomu? Par apciemojuma dienu izvēlējos sestdienu, kad pati esmu brīva un arī šie būs mājās. Uz manu durvju zvanu ilgi neviens neatsaucās. Beidzot durvis pavēra Ivita. Vēl samiegojusies un nesaģērbusies. Pat samulsu, jo nebiju iepriekš izdomājusi, kā īsti noformulēt savu vizīti: “Gribēju pavaicāt, kā tiekat galā. Vai ko nevajag palīdzēt? Mēs ar mammu norunājām, ka padomu neliegšu un palīdzēšu, ja vajadzēs.”
“Viss mums ir labi. Pat par daudz labi… Ienāciet!”
Saruna lāgā nevedās, un es jau grasījos iet projām, kad pamanīju priekštelpā neredzētas virsdrēbes, lielu mugursomu, vīriešu zābakus. Olavam tādus nebiju manījusi. Izlikos neredzam. Solījos pienākt citreiz, paaicināju pie sevis, kad ir laiks. Pagriezos un aizgāju. Prātoju, kas tās par iepriekš neredzētām vīriešu virsdrēbēm. Varbūt kāds draugs pie viņiem nakšņoja? Nolēmu vērot. Ziņkārīga nebiju, bet vērīga gan! Tomēr todien neko jaunu neuzzināju, un otrreiz zvanīt pie kaimiņu durvīm negribējās. Ivita teica, ka iet labi, un nebija jau iemesla neticēt.
Pašā vakara krēslā kāpņu telpā pie kaimiņu durvīm saskrējos ar kādu gara auguma ne tik jaunu vīrieti. Šis pieklājīgi pasveicināja, atslēdza manu uzraugāmo durvis ar savu atslēgu, un tā es paliku nesaprašanā, kas tas par tipu, kuram vēl vakarā tur darīšanas un vēl ar savu ārdurvju atslēgu. Pustumsā seju nevarēja saskatīt. Ak, bērni, bērni, cik ātri viņi grib būt pieauguši! Ka tik nav kāds “čalis” Ivitai nopietni piesities. Vai varbūt Olavam draugs vai kāds radinieks atradies?
Vērīgāk sekoju notikumiem. No rīta pamanīju, ka tas pats vīrietis ar lielu somu plecā iziet no kaimiņu dzīvokļa. Tad viņu vairs neredzēju. Pārmetu sev, ka nebiju iejaukusies un noskaidrojusi, kas tas par vīrieti.
Pēc nepilna mēneša, kad jau tuvojās Ziemassvētki un Jaungads, abi kaimiņu pusaudži man paziņoja – mamma zinot, ka viņi pa brīvdienām nebūšot mājās, lai arī es neuztraucoties. Viss esot kārtībā! Būšot pie radiem. Pirms es atjēdzos, ka man būtu sīkāk jāzina, kurp pusaudži dosies un kādi tie radi, viņi jau bija prom.
Šaustīju sevi ar pašpārmetumiem. Tomēr pie reizes sevi mierināju: abi būs kopā, un māte par to zina. Varbūt brauc pie viņas ciemos? Jaunatne tagad ceļo pa pasauli uz nebēdu. Tomēr viņi nav pilngadīgi un tā brīvi robežas nevar šķērsot. Par laimi, vai nelaimi, tagad ceļošana pāri robežai iespējama tikai ar abu vecāku atļaujām. Tomēr varēja jau man pateikt, kurp dodas! Cerams, tepat netālu.
