Pagāja svētki. Uzraugāmie pēc skolas brīvdienām kā mazie nazīši bija mājās. Ienāca pat apsveicināties un paziņot, ka atgriezušies – tātad mani jau uzņēma par savējo. Uzdāvināja arī Ziemassvētku dāvanu: saldumu paciņu svētku iesaiņojumā. Pieklājīgi bērni! Ivitai mugurā pamanīju jaunu jaku, bet Olavs turpmāk staigāja ar mūzikas austiņām ausīs.
Pie izdevības nolēmu, nu jau tikai savas ziņkārības dēļ, papētīt, kur šie bijuši un kā dzīvo. Vineta bija projām jau četrus mēnešus. Bija janvāra vidus, pēc vecā stila – vecais Jaungads. Nopirku tortīti, sulas tetrapaku un pati tā kā sakaunējos: bērni jau ilgi vieni, bet es tikai tagad esmu saposusies apciemot. Tomēr labāk vēlāk nekā nekad…
Uzņēma mani kā gaidītu ciemiņu. Ivita bija gatavojusi pusdienas un sēdināja pie galda arī mani. Uzreiz redzams, ka bērni nav dzīves izlutināti, patstāvīgi un saimnieciski. Dzīvoklis kārtībā un paši prot ēdienu gatavot: kotletes bija garšīgas, salāti tik neparasti, ka vaicāju pēc receptes, un tā iznāca, par ko parunāt. Kad saldajā ēdām manu tortīti un piemalkojām sulu, saruna ritēja gan par skolu, gan sadzīvi, gan mammu. Viņa bērnus, gods godam, nebija pametusi likteņa ziņā, sazinoties, kontrolējot pat vairāk, nekā mājās dzīvojot, naudu sūtot. Vaicāju, kas bija tas vīrietis, ko satiku nesen. Esot abu tēvs – Ivars. Viņš tagad izturoties daudz citādāk nekā agrāk. Kamēr mamma bijusi mājās, vienmēr saticies ar bērniem tikai ārpus mājas vai skolu brīvlaikā pie viņa vecākiem. Abi ar Vinetu izvairījušies bērnu klātbūtnē tikties, jo vienmēr izcēlies kašķis. Abi tik spītīgi kā tādi āži. To izstāstījusi, Ivita izteica savu prātojumu: “Tātad, ja viņi vēl nav viens otram vienaldzīgi, tas ir pat ļoti labi. Tētis ar mammu kontaktējas arī “feisbukā” un “WhatApp”.”
“Es to novērtēju kā atbildību par jums. Viss ir pareizi: bērnus audzina abi vecāki, ne tikai maksā uzturnaudu,” papildināju Ivitas iesākto teikumu. “Tētis pareizi dara, ka par jums tur bēdu, ja arī kopā nedzīvojat.”
“Mēs brīvdienās bijām pie viņa vecākiem, mūsu opīšiem. Mamma tak jau savas ātrās dabas dēļ reti laida mūs pie viņiem ciemoties. Stulbi! Mēs viņiem esam vienīgie mazbērni. Sen kā nebijām tikušies! Apsveikuma kartītes uz Ziemassvētkiem un pat telefonā reti sazinājāmies. Nebija, par ko runāt. Tētis arī šoreiz bija ar mums. Vai tādas pārmaiņas uz ilgu laiku, vai mamma, atbraukusi mājās, atkal visu nesačakarēs? Viņa mums tūliņ pēc šķiršanās ar tēti aizliedza arī pie vecvecākiem braukt. Bija ļoti noskaitusies. Vai tad tā vajadzēja? Tagad gan atļāva. Tur nevienu sliktu vārdu par mammu nerunā. Vecmamma pat uzteica, ka mamma dzīvē meklē jebkādu izeju mūs apgādāt. Par to ārzemju peļņā došanos nemaz nepukojās. Uzslavēja, ka paši tiekam galā. Teicu, ka jūs arī par mums bēdu turat. Tēvam arī sirds atmaigusi. Sapirka mums “šmotkas”. Bijām ar viņa autiņu leišos.”
Un tad Ivita stāstīja, ko piedzīvojuši ekskursijā, ko vēl darījuši brīvdienās. Meitēnam bija daudz pozitīvu emociju, un runāšana ritēja viegli. Likās, ka viņa neko no manis neslēpa.
“Vai tad tētim ir cita ģimene?” ieprasījos, jo tik tālu nu sarunā bijām, ka uzdrīkstējos to pajautāt. ”Ir jau droši vien. Savām acīm nevienu neesam redzējuši. Varbūt viņi arī kašķējas tāpat kā ar mammu mūsu variantā. Tēvs reiz zvanīja kādai un mats matā tāpat burkšķēja kā ar mammu. Tētim laikam tur arī miera nav, ja jau visu skolas brīvdienu laiku bija ar mums pie saviem vecākiem.”
Daudz kas ar Ivitu bija izrunāts, un nu es jutos kā īstena uzticības persona. Vai visu var izrunāt? Pastāstīju arī par sevi kādu mazumiņu, lai iznāk – dots pret dotu. Arī man, savas mazās likstas atklājot, palika vieglāk ap sirdi.
Tā mana lielākā sāpe ir savējo trūkums, jo meita ar ģimeni dzīvo tālu un arī ir pārmēru patstāvīga. Gandrīz kā Vineta… arī kašķējas ar vīru. Tā es arī nekad nesaprotu, vai tā tikai tāda mode un raksturs vai daudzu ģimeņu nopietnas problēmas. Palieku pie viedokļa – viņu dzīve, viņu darīšana!
“Tēvs ar “fūri” brauc atkal projām un teica satikties ar mammu ārzemēs – tas esot mūsu, pamesto bērnu, dēļ. Varbūt tas vēl labi beigsies?” Ivita man vaicāja, un es varēju tikai cerēt, ka ģimene apvienosies.
Ivita apņēma mani ap pleciem un apsolījās biežāk ienākt papļāpāt. Nodomāju, cik daudz ko svarīgu mēs par kaimiņiem nezinām un ne vienmēr ir jāaizslēdz savas sirds durvis ar deviņām atslēgām. Noslēgtiem cilvēkiem ir grūti atvērties, un tad bieži depresija ir klāt un jūk ģimenes. Laikam jau tā bija arī ar Vinetu.
Kad Vineta pēc pusgada atgriezās, redzēju visus četrus kopā: Ivars, Vineta, Olavs un Ivita – visi smaidīgi, rokās saķērušies. Vineta pēc sasveicināšanās man pamāja, arī apkampāmies, tā apliecinot, ka esam satuvinājušās un ka esmu bijusi laba viņas uzticības persona, rīkojusies pareizi, neuzspiežot bērniem savus uzskatus un pārmērīgi nekontrolējusi. Viņa solījās drīz mani apciemot un padalīties ārzemju iespaidos. Kaut nu viss viņu dzīvē nokārtotos un tā kopā būšana nebūtu tikai pamesto bērnu un pienākuma dēļ!
Arī manā dzīvē notika pozitīvs pagrieziens: mazbērni solījās ciemos braukt un palikt uz ilgāku laiku pie manis vasarā. Mūžu dzīvo, mūžu mācies jebkurā vecumā.
