“Vai tu atbrauksi ciemos pie manis Latvijas svētkos?” man jautāja mazmeita, kad telefoniski bijām noskaidrojušas, kādi taureņi un kukaiņi jau ir pamodušies, kādas pavasara puķes uzziedējušas, ko dara kaķis, kurš neķer peles. “Aizbraukšu!” es atbildēju. “Ko mēs abas darīsim?” uzdevu pretjautājumu. “Es tev parādīšu lielo pieminekli, kur ir trīs zvaigznes augstu debesīs. Pēc tam mēs skaitīsim pie mājām karogus – tos, kas Latvijai piestāv, un vēl mēs priecāsimies par pavasari. Tu taču atbrauksi. Es tevi ļoti gaidīšu!” Ne jau tikai bērna sirds gaida. Arī Latvija gaida atgriežamies savus tautiešus, lai viņi pie savas lauku mājas mastā paceltu sarkanbaltsarkano karogu, lai dziļi ieelpotu tikko apsēta lauka smaržu, lai iestātos plaši atvērtajās namdurvīs, sakot: “Es atkal esmu mājās!” Rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš ir teicis: ”Dzīvo, kur dzīvodams, bet nesaki nekad, – te esmu mājās, te esmu atradis jaunu dzimteni. Jo zini: dzimtene ir tikai viena, – kur esi dzimis, kur dzimuši un mūžu nodzīvojuši tavi vecāki, tavi senči, paaudžu paaudzes.” Mēs esam maza tauta, kas saturama divās plaukstās, tāpēc mums nepiestāv šodien tik brīva plašās pasaules pārstaigāšana. Brīvībai jāsākas mūsu apziņā, liekot citiem saprast, cik esam bagāti ar savu kultūru, ar zinātnieku sasniegumiem, ar zemi mīlošiem cilvēkiem. Visbeidzot ar mieru, kas iestājas tad, kad
izdziest spuldzes un pie debesīm parādās zvaigznes. Šo mieru ir tik viegli pazaudēt, ja nepratīsim nosargāt savu pirms ceturtdaļgadsimta iegūto neatkarību. Ne jau ar zobeniem, bet ar spēju būt kā vienai dūrei vienotiem.
