Dziesmu un deju svētki pagājuši, bet emocijas turpina viļņoties iespaidos, atsauksmēs un vērtējumos, kas, protams, katram ir savi. Šķiet, vislielāko neapmierinātību un sašutumu izraisījis armēņu izcelsmes Latvijas pilsoņa filmu režisora Aika Karapetjana ieraksts “Twitter”, kurā viņš paudis viedokli, ka pirmo reizi “bišķiņ paskatījos” pasākumu (deju lieluzvedumu “Māras zeme”) un kļuva mazliet baisi, jo mums tik nozīmīgie svētki (patiesībā to daļa – deju uzvedums) viņam atgādinājuši svētkus kādā diktatūrā. Var, protams, izteikt nožēlu, ka režisors nav iedziļinājies svētku būtībā un šūmēties par tādu atziņu, kas nenoliedzami nav pamatota pēc tik liela un vērienīga uzveduma, kas dejas valodā atklāj mūsu tautas vēsturi. Tomēr var arī jautāt, vai, liekot roku uz sirds, ikviens skatītājs var teikt – esmu sapratis un kopā ar dejotājiem izdzīvojis dejas valodā pausto unikālo stāstu? Tāds Latvijā bija pirmo reizi! Tāpēc mani nepārsteidz daža skatītāja atzīšanās – bez lieluzveduma programmas, kurā ir stāstīts, kas tiek atspoguļots uzveduma daļās, nekā nesaprastu. Gluži tāpat kā baletā – nezinot tā libretu jeb stāstu, ne katrs var izprast tā jēgu. Nenoliedzami lieluzveduma veidotāji, it sevišķi Agris Daņilēvičs, kurš ir redzamākais folkbaleta pārstāvis, ir bijuši uzdevuma augstumos, ar deju atklājot reizēm šķietami neiedomājamas un neiespējamas ainas.
Rosina reformēt Dziesmu un deju svētkus
Komunikāciju zinātnes eksperte Sandra Veinberga, kas kopš bērnības bijusi gan Dziesmu svētku skatītāja, gan dalībniece, atzīst, ka šiem svētkiem vajadzīga jauna pieeja. Viņa vēlas reformēt svētkus tā, lai to dalībniekiem būtu vieglāk izturēt gan neskaitāmos mēģinājumus, gan labāk justies svētku koncertos. “Vēlos reformēt svētkus nākotnei, jo pašreizējais formāts tos neatgriezeniski iznīcina,” raksta S.Veinberga. Viņasprāt būtu vajadzīga jauna estrāde ar bīdāmu jumtu pilsētas centrā, kurā koncerti var notikt gan lietū, gan tveicē, turklāt tajā var ietilpināt gan dejotājus, gan dziedātājus un skatītājus. Tāds ir viņas sapnis, kuram S.Veinberga tic. Mani māc šaubas, vai nākamajos 100 gados tas tiks īstenots, jo daudziem Mežaparka lielā estrāde šķiet Dziesmu svētkiem vispiemērotākā vieta par spīti tam, ka estrāde būvēta padomju varas gados. Lai gan tā tiek rekonstruēta, tās ietilpībai ir un vienmēr būs “griesti”. Sasniedzot dalībnieku un skatītāju rekordus, acīmredzot tie ir jau sasniegti. Jau šajos svētkos daļa koristu stāvēja vietās, no kurām nevarēja redzēt diriģentu. Vajadzētu diskutēt, vai Dziesmu un deju svētkiem nevajadzētu aptvert arī reģionu pilsētas, nevis koncentrēties tikai galvaspilsētā. “Mēģinājumos – karstums, lietus – jāmokās un jāiztur. Ar šiem paņēmieniem esam turpat, kur tika slavēts vadonis,” secina S.Veinberga.
Dejotāju attiecību vietā – horeogrāfija
No savas dalības deju kolektīvos un lielajos svētkos atceros, ka deja vienmēr bijusi tā, kas rāda attiecības starp meiteni un puisi. Arī S.Veinberga atzīst, ka viņas deju kolektīva vadītājs Alfrēds Spura atgādinājis: “Deja ir attiecības! Nevis kaut kāds masu koncerts.” Ar neizpratni kādā koncertā vēroju deju kolektīvu, kas ar vieglu soli precīzi izdejoja zīmējumus, bet dejotāji to darīja akmenscietām sejām. Nekādu emociju, neviena smaida. Acīmredzot ne tikai man nav viegli pieņemt, ka dejotāju savstarpējās attiecības pamazām nomaina horeogrāfijas, kuru mērķis ir izveidot skaistus ornamentus un rakstu zīmes stadionā, lai gan arī tās nevar vērot bez sajūsmas. Tiesa, baltu zīmju zinātājs Valdis Celms pēc lieluzveduma secinājis, ka to bijis maz, turklāt fragmentāras. Vai attiecību iznīcināšana ornamenta vārdā ir pūliņu vērta? S.Veinberga secina, ka diemžēl masu pasākumu kaislība kļuvusi par nacionālu aizraušanos. Iespējams, tādā liel-uzvedumā nav pat vajadzīgi tautastērpi, jo pa gabalu jau nevar redzēt un novērtēt to skaistumu. Bet tie patiesi ir tik krāšņi un daudzveidīgi, ka, vērojot svētku gājienu un tautastērpu skati, var apbrīnā noliekt galvu. Daudzkārt esmu dzirdējusi, ka tautastērps liek izslieties staltāk un būt lepnam tā valkātājam. Ka tā ir nenoliedzama patiesība, varēja pārliecināties svētkos. Vai redzējāt kādu tautumeitu vai tautudēlu, kas nebūtu skaists?
Svētkos tiekas visa Latvija
Tiekoties ar koru diriģentiem un dziedātājiem, bieži dzirdēts, ka Dziesmu svētku repertuārs kļūst arvien grūtāk apgūstams. Tomēr katrs kolektīvs, liels vai mazs, to cenšas izdarīt, lai tikai tiktu uz Dziesmu svētkiem. Tie ir visu pūļu piepildījums. Savulaik koru virsdiriģents Haralds Mednis, kura dzimtās tēva mājas atrodas Galgauskas pagasta “Miķītēs”, atzina, ka svarīgs ir kopdziedāšanas prieks, nevis spēja apgūt sarežģītu repertuāru. Svētkos ir svarīgi lielo kori satuvināt ar publiku. To apliecina sadziedāšanās līdz pat rītam pēc svētku noslēguma koncerta “Zvaigžņu ceļā”. Raimonds Pauls atzina, ka koncerts bija par garu un garlaicīgu, jo ilga četras stundas. Atkārtojumu pieprasīja tikai trim dziesmām: “Lauztās priedes” (Rainis, E.Dārziņš), “Manai Dzimtenei” (J.Peters. R.Pauls) un “Saule.Pērkons.Daugava (Rainis, M.Brauns). Tas ir apliecinājums, ka visaugstāk tiek vērtēta kora dziesmu klasika. R.Pauls uzsver, ka tie ir svētki galvenokārt lauku cilvēkiem, kuri sabraukuši galvaspilsētā. Madonietis Pēteris Odiņš: “Dziesmu svētki ir skaista kopā pulcēšanās, draudzība un savstarpēja attieksme vienam pret otru. Ir tik jauki nedēļu pavadīt citā gaisotnē, aiziet no ikdienišķā. Ikdienā nevaram satikties ar visu Latviju, bet te – varam.” Savukārt dziedātāja un dziesmu autore Ieva Akuratere secina: “Vai Dziesmu svētki ir patriotisma izpausme? Tas ir kas vairāk. Tā ir laimes un mīlestības enerģija, kuras vienojošais spēks ir dziesmās.”
