Plašas diskusijas sabiedrībā ir izraisījis fakts, ka par godu Latvijas neatkarības 90. gadskārtai tiktu apžēloti un brīvībā izlaisti notiesātie. Valsts prezidents Valdis Zatlers norāda, ka ierobežota amnestija būtu labas gribas, piedošanas un cerību akts.
Šeit nu cilvēku domas dalās. Daļa uzskata, ka tie, kuri ir pastrādājuši kādus sīkus noziegumus, arī varētu tikt izlaisti brīvībā, taču otra daļa ir kategoriski pret ieslodzīto pirmstermiņa atbrīvošanu.
Iespējams, ka tas arī ir cēls žests – par godu Latvijas jubilejai izlaist brīvībā par sīkiem noziegumiem notiesātos, tikai kur ir garantija, ka viņš atkal kaut ko nepastrādās? Iznākot no ieslodzījuma vietas, cilvēkam nav darba, naudas un dažiem arī dzīvesvietas. Un kā lai viņš nostājas uz “godīga ceļa”, ja viņam nav elementāru iztikas līdzekļu? Kā lai viņš izdzīvo? Tāpēc daudziem arī nekas cits neatliek, kā atkal kaut ko nozagt un pārdot, lai tā tiktu pie naudas. Vien jāpiebilst, ka mūsu valstī noziedzība nebūt nav tā zemākā, un, ja cilvēks par izdarīto ir pelnījis cietumsodu, tad tas viņam arī ir jāizcieš. Mūsu valstī jau tā likumi ir pārāk humāni, ja pēc pāris gadiem parasti brīvībā tiek gan slepkavas, gan izvarotāji, kas, tikuši brīvībā, bieži vien izdara jaunus noziegumus.
Varbūt šajā jubilejas gadā augstie vīri varētu padomāt ne tikai par cietumniekiem, bet arī par to, kā uzmundrināt un palīdzēt saviem pilsoņiem. Varētu mums arī uz svētkiem svētku tortei un šampanietim piešķirt kādu pabalstu. Par cietumniekiem domā, bet kā ir ar parastajiem darbarūķiem, pensionāriem un bērniem?
