Sandra Āre, „Silmaču” muzeja vadītāja:
Ja bērniem nav nodibināta sava ligzdiņa, tad viņiem ir jādzīvo kopā ar vecākiem, jo šodien tas ir salīdzinoši ērtāk un arī lētāk. Droši vien, ka atsevišķi dzīvot ir labāk, jo tad katrs ir aizņemts ar savām ikdienas gaitām, kā arī vairāk rūpējas pats par sevi. Ikdienā, dzīvojot kopā, vecākiem vienmēr gribas pamācīt arī savus jau pieaugušos bērnus. Viņu ieteikumi ne vienmēr tiek uzklausīti. Izceļas arī konflikti. Vecāki tā rīkojas ne jau aiz ļauna, bet ņemot vērā savu pieredzi un apzinoties, kāds var būt rezultāts jauno neapdomīgajai rīcībai. Es arī dzīvoju kopā ar saviem bērniem un cenšos norobežoties, lai gan visu laiku gribas kaut ko ieteikt. Tomēr ir tik labi, ka viņi ir mājās kopā ar mums, ka viņi neatsakās palīdzēt. Tā ir neatsverama vērtība. Jau izsenis ir bijis tā, ka tur, kur bija pašiem savas mājas, kopā dzīvoja visas trīs paaudzes. Agrāk arī līgavas un līgavaiņus nekur tālu ārpus sava apriņķa vai pagasta robežām nemeklēja. Tas nemaz nav slikti – dzīvot kopā vecākiem ar pieaugušajiem bērniem.
Aivija Krūmiņa, skolotāja:
Tā ir individuāla izvēle. Ja vecākiem ar bērniem ir ļoti labas attiecības, tad var dzīvot arī kopā. Ja attiecības nav bijušas tik labas, tad varētu dzīvot arī atsevišķi, jo mēdz būt arī tā, ka, esot mazāk kopā ar vecākiem, šīs attiecības uzlabojas. Man ļoti patīk, ka dzīvoju kopā ar bērniem. Mēs esam kopā trīs paaudzes. Neteikšu, ka slikti satiekam. Ir tā, ka gribas bērnus pamācīt, bet es cenšos to nedarīt. Tas nav viegli, bet esmu jau pieradusi. Man šķiet, ka viņi ir pietiekami pieauguši, tāpēc lai paši lemj un domā, kā rīkoties. Ja redzu, ka rīcība ir pavisam aplama, tad kaut ko pasaku, bet ļauju viņiem veidot pašiem savu dzīvi. Lai mācās no pašu kļūdām. Ir situācijas, kad pieaugušie bērni nāk pie manis pēc padoma un ņem manis teikto vērā. Man viens dēls ir tāds, kurš mācās tikai no kļūdām. Ļauju viņam kļūdīties un tad nonākt pašam pie secinājuma, ka bijusi aplama rīcība. Meita mani uzklausa vairāk.
Ieva Bērziņa, sociālās un veselības aprūpes nama vadītāja: Tam ir plusi un mīnusi. Ja bērni vēl pilnībā nav neatkarīgi no saviem vecākiem un vecāku atbalsts ir vajadzīgs, tad ir jārod labvēlīgs kompromiss. Vecāku un pieaugušu bērnu kopdzīve nav tā labākā. Tā var būt līdz zināmam vecumam, lai gan katrs gadījums ir individuāls. Es labprātāk gribu, lai bērni mani apciemo, savukārt es apciemoju viņus. Es viņu dzīves sīkumu niansēs un arī satraucošos momentos cenšos uzreiz neiejaukties, jo nabas saite ir nogriezta jau sen. Katram ir jābūt neatkarīgam. Vienu otru reizi kopā dzīvošanu nākas pieņemt. Ideāli jau būtu, ja būtu tik liela māja, kur vienā galā ir dzīvoklis vecākiem, bet otrā – bērniem. Sevišķi jau vecumā vecākiem ir svarīgi saņemt atbalstu no bērniem. Katrs gadījums ir atšķirīgs, jo ir dažādi vecāki un dažādi bērni. Viennozīmīgas atbildes nav.
