Todien sniegs vēl nebija uzsnidzis, lai gan visi to gaidīja.
Todien sniegs vēl nebija uzsnidzis, lai gan visi to gaidīja. Pūta auksts ziemeļu vējš, tāpēc, no tā sargājoties, nevienam nebija vēlēšanās ilgstoši vadīt laiku ārā. Pat tie cilvēki, kas autobusa pieturā pilsētas centrā gaidīja vajadzīgo transporta līdzekli, centās nostāties avīžu kioska tajā pusē, ko neskāra vēja brāzmas.
Starp divām ēkām, ko vienu no otras šķīra apmēram metru plata sprauga, pusslīpi atlaidies gulēja jauns vīrietis, kura rīcība nepārprotami liecināja, ka ir pārāk daudz iedzerts. Pamazām vaļīgais stāvs slīga aizvien zemāk, līdz viņš dzērājam vien zināmā tīksmē atlaidās zemē. Pēc neliela brīža no tuvējā veikala iznāca jauna sieviete ar mazu puisēnu pie rokas un vērīgi lūkojās apkārt. Pamanījusi gulētāju, viņa ar skubu metās pie tā un ar abām rokām sāka to purināt. “Celies augšā, celies, neguli, nosalsi, mums jābrauc mājās, citādi nokavēsim autobusu,” mudināja sieviete. Sekojot mātes piemēram, tēva vējjakas piedurknē ieķērās arī divas mazas roķeles. Sākotnēji striktā prasība pamazām pārauga izmisīgā lūgumā,bet nebija, kas tam paklausa. Pārāk sareibis bija zemē guļošais vīrietis.
Nezinu, cik ilga bija mātes un bērna cīņa par tēva stabilitāti, vai izdevās piecelt un nenokavēt autobusu. Ceru, ka izdevās. Acu priekšā joprojām redzu kailās mazā puisēna rokas un izmisumu acīs. Tur taču guļ viņa tētis. Esmu pārliecināta, ka tobrīd mazais cilvēkbērns nedomāja par to, ka tā ir bijis daudzkārt, ka vajadzējis būt vecāku skandalēšanas lieciniekam. Tēvs viņam ir mīļš, lai kāds tas būtu. Cilvēks, kam zēns ir gatavs visu piedot.
Bet cik augstu piedošanas un izturības latu likusi puisēna māte, vīrieša sieva? Cik ilgs būs viņas pacietības mērs? Žēl, ja viņa šo “piecelšanu” uzskata par pašsaprotamu, par ikdienas normu, sakot, ka tas nav nekas slikts, ka arī citām sievām vīri dzer, ka tikai šoreiz tā vairāk gadījies, ja viņai ir vienalga, kāds vīrietis ir blakām.
