Kāpēc cilvēki izdara pašnāvības? Aiziet no dzīves labprātīgi, kad ir iestājies galējs izmisums, nav spēka uzveikt samilzušās problēmas, kas šķiet neatrisināmas, vai ir sajūta, ka nevienam šajā pasaulē vairs neesi vajadzīgs.
Kāpēc cilvēki izdara pašnāvības? Aiziet no dzīves labprātīgi, kad ir iestājies galējs izmisums, nav spēka uzveikt samilzušās problēmas, kas šķiet neatrisināmas, vai ir sajūta, ka nevienam šajā pasaulē vairs neesi vajadzīgs. Grūti spriest, kas tajā brīdī norisinās cilvēka psihē, ar kādām domām viņš aiziet no dzīves. Droši vien nekļūdīšos, teikdama, ka katrs cilvēks kaut vienreiz grūtā dzīves brīdī sev domās ir teicis, ka vairs nevēlas dzīvot. Arī tā laikam ir laime, ja šādas domas vai skaļi teikti vārdi nekad nekļūst par šausminošu realitāti.
Latvijā pašnāvībām gan raksturīga tendence samazināties, tomēr to mēģinājumu skaits ir pietiekami liels. Protams, ka vienai daļai iedzīvotāju pēdējos gados dzīves līmenis ir strauji pasliktinājies, ir zaudēts darbs, zudusi ticība, ka kaut kas mainīsies uz labo pusi. Ja šāda situācija ir nemainīga gadiem, cilvēks pēc būtības ir pesimists, viņam neveicas ar personiskajā dzīvē un pārdzīvojumu rezultātā ir sabojāta veselība, tad viņš sāk prātot, kā dzīvot tālāk un vai vispār ir vērts to darīt. Vīrieši bieži vien šo izmisuma pilno soli sper, reizē uzņemot pārmērīgu alkohola devu. Nenoliedzami, ka ne visi grūtā dzīves periodā veidos cilpu, lai izbeigtu ciešanas, un nekad nebūs arī tā, ka pašnāvnieku dēļ pārstās ražot striķus.
Savā ziņā tos, kas aiz laba prāta izvēlas atstāt šo pasauli, var nosaukt par īpatnēji varonīgiem, jo diezin vai bez drosmes to var tik vienkārši izdarīt. Lai gan afekta stāvoklī cilvēks droši vien ir spējīgs uz kaut ko neprognozējamu. No otras puses cilvēks pierāda, ka ir niecība uz šīs zemes un ka viņš pakļaujas citu cilvēku, apkārtējās vides un dažādu nelabvēlīgu apstākļu manipulācijai. Cilvēks nedzīvo viens šajā pasaulē, viņam ir tuvinieki, bērni, vecāki vai draugi, kuriem atlikušo mūžu būs jāsamierinās ar mīļa cilvēka zaudējumu. Viņiem patiesībā šāds aizgājējs nodara pāri vēl vairāk nekā sev, jo viņiem dzīve ir salauzta.
Neizpratni rada jauni cilvēki, kas izvēlas nāvi nelaimīgas mīlestības radīto ciešanu vietā. Nolec no vairāku metru augsta tilta vai pārgriež vēnas, demonstrējot jūtas un nespēdami samierināties ar to, ka nav pretmīlas vai mīla zudusi. Pasaulē ir reģistrēti gadījumi, kad dažādu motīvu dēļ divi mīlnieki dzīvē atkārto Džuljetas un Romeo traģisko likteni. Tikpat lielu izbrīnu rada teroristi – pašnāvnieki, kas aiziet nebūtībā līdz ar citiem. Kādēļ viņi to dara? Idejas, reliģiskās pārliecības vai atriebības mudināti? Nekas nav tik vērts, lai dzīvi novērtētu zemāk par mērķi, kādēļ no tās būtu jāatsakās, lai cik arī grūti būtu. Iespēja dzīvot diemžēl katram ir dota tikai vienreiz. Nekad nebūs tā, ka neizdevušos dzīvi varēs izārdīt kā cimdu un, ja būs vēlēšanās, mēģināt sākt no jauna.