No visām profesijām valsts darbā pastnieka arods ir tautā viscienītākais. Gan laukos, gan pilsētā. Nevis virtuāls, bet īsts pastnieks – tā ir vērtība.
No visām profesijām valsts darbā pastnieka arods ir tautā viscienītākais. Gan laukos, gan pilsētā. Nevis virtuāls, bet īsts pastnieks – tā ir vērtība. Tas nav nekāds melnais darbaspēks. Tas ir sirds un pienākuma darbs, kas prasa no cilvēka noteiktas morālās īpašības, labu veselību un pilsonisku drosmi. Kas tikai neapdraud pastnieku?! Suņi un laika apstākļi visu gadu, indīgas ērces to aktivitātes sezonā, mantkārīgi ļaudis ar noziedzīgām tieksmēm – jebkurā brīdī. Pastnieks nav tikai pasta vai pensijas piegādātājs. Tas ir cilvēks, kuru ar nepacietību gaida attālās lauku viensētās kā civilizācijas vēstnesi, kā draugu. Grib parunāties, lūdz atnest zāles vai maizes kukulīti, vārdu sakot – pastnieks veic arī sociālā darbinieka funkcijas.
Tagad ir aktuāli runāt par nepieciešamību palielināt algas valsts budžeta iestādēs, uzņēmumos. Par to pirmie skaļi runāt sāka slimnīcu mediķi, pēc tam skolotāji, tad policisti. Vai var pateikt, kam alga būtu jāpalielina pirmām kārtām, bet kas vēl var pagaidīt? Diezin vai kāds cits valsts darbā strādājošais saņem tika mazu algu kā pastnieks. Tikai pēc traģiskā gadījuma, kad mantkārīgi noziedznieki nogalināja pastnieci, lai viņai atņemtu pensijās izmaksājamo naudu, izskanējuši solījumi beidzot palielināt algu pasta darbiniekiem. Bet solījumus valdības vīri, kā zināms, ne vienmēr pilda. Cik dzirdēts, līdz šim pastnieka alga bijusi mazliet lielāka par minimālo, toties ar maksimālu atbildības, fiziskās un psiholoģiskās slodzes nastu. Kā valsts nāk pretī pastniekam? Iedod velosipēdu, par kuru jārūpējas braucējam pašam (tātad pēc darba laika vēl arī jāapgūst remontētāja prasme). Kādreiz deva arī gāzes baloniņu pašaizsardzībai (nezinu, vai tagad dod), kas varēja noderēt nikna suņa savaldīšanai. Pret iespējamo saslimšanu no ērces piesūkšanās pastnieku vakcināciju valsts neapmaksā, taču droši vien neliedz padomus pašiem rūpēties par savu drošību, nenovirzīties no ceļa, nebrist mežos, neiet zālē…
Pastu lielākoties iznēsā sievietes. Lai papildinātu ģimenes budžetu, pastniece paspēj arī ravēt dārzu, slaukt govi, barot ruksi, pielasīt sēnes un ogas ģimenei ziemas krājumiem un nodošanai uzpircējiem, lai par iegūto naudu varētu sagādāt bērniem visu nepieciešamo jaunajam mācību gadam. Pastnieces neraud, nepagurst. Pastnieces smaida un par dzīvi nesūdzas. Nedrīkst jau nemaz sūdzēties. Zinu gadījumu, kad pēc nevainīgas intervijas par darba problēmām – nikniem suņiem un slidenajiem ceļiem -, pastniecei neizmaksāja Ziemassvētku prēmiju. Viņa bija runājusi ar žurnālistu, iepriekš to nesaskaņojot ar savu vadību. Pastniece bija izpaudusi neizpaužamu informāciju. Valsts pasta darbiniekiem atvēlējusi pelnrušķītes lomu. Pelnrušķīte pacietīgi gaida glābēju – labo krustmāti burvi. Varbūt tā varētu būt pašu veidotā arodbiedrība?
