Šonedēļ mani uzrunāja kāds sirmgalvis un satraukti stāstīja par pusaudžu attieksmi pret vecu cilvēku, kas atļāvies aizrādīt, ka viņi posta to, kas ir radīts ar citu ļaužu rokām.
Šonedēļ mani uzrunāja kāds sirmgalvis un satraukti stāstīja par pusaudžu attieksmi pret vecu cilvēku, kas atļāvies aizrādīt, ka viņi posta to, kas ir radīts ar citu ļaužu rokām.
“Regulāri vedu pastaigāties suni. Lai nokļūtu dārzā, ir jāiet garām veikalam un skolai. Nevarēju noskatīties, kā pusaudži izlauž ielu apmales, tāpēc bildu, ka tās liktas tāpēc, lai būtu sakārtotas ielas un gājēju ietves. Nemēģināšu atkārtot, kādu izteicienu un vārdu birums sekoja aizrādījumam. Ar to vēl nepietika, jo turpmākajās dienās, kad atkal ar Reksi devāmies pastaigāties, mūs ieraugot, atskanēja bļāvieni un svilpieni. Mūsu virzienā lidoja akmeņi un smiltis. Lai gan sunim ir uzpurnis un viņš ir mācīts, dzīvnieks necieš kaitināšanu. Viņš tūlīt reaģē. Tikai ar pūlēm izdodas to novaldīt. Kas notiks, ja vienreiz to nespēšu? Pusaudžu vecāki tūlīt dosies uz policiju, lai sūdzētos, un diezin vai mēģinās noskaidrot, kāpēc tā noticis. Vairs nesaprotu, kādu ceļu vai ielu izvēlēties, lai justos drošs. Nepiederu tiem, kas nodarbojas ar pārlieku aizrādīšanu, bet citu darba postīšana nav pieļaujama,” neslēpjot asaras, stāstīja sirmgalvis.
Stāstītais man lika domāt par bērnu un pusaudžu visatļautību, kuru esam radījuši, gudrās grāmatās norādot, ka bērnus un pusaudžus nav atļauts garīgi traumēt. Ir lietas un situācijas, kur tas patiesi nav atļauts. Tomēr vai tas nozīmē, ka viņiem atļausim darīt visu, bet paši cietīsim nodarījumus? Neesmu par fizisku iespaidošanu, jo tā liecina par pieauguša cilvēka bezspēcību bērna priekšā. Tomēr vai visatļautība nenovedīs pie tā, ka paši tiksim vairāk traumēti, ka ar šo visatļautību un saudzēšanas režīmu radīsim dziļas problēmas, rezultātā klaudzinot pie psihologa kabineta durvīm? Saprotama ir vienaldzīgā cilvēku attieksme – nav vērts iejaukties, kaut ko aizrādīt, jo tam nebūs rezultāta. Protams, nebūs, ja tēvs vai māte aizstāvēs vienpadsmitgadīgu puišeli, kas atļāvies vecu cilvēku nomētāt ar akmeņiem. Vai paudīs izbrīnu, ka viņu atvase nekad tā nerīkotos. Kur ir pamats šai dzelžainajai pārliecībai? Vai varam apgalvot: citi – tie jā, manējais – ne? Vai zinām, kas notiek barā? Un tikai tad, ja pusaudža rīcību fiksējusi novērošanas kamera, beidzot kļūstam domīgi un izbrīnīti, jo tas ir neapgāžams pierādījums.
Varu iedomāties, kā situācija veidotos tad, ja sirmgalvis svilpējiem un akmeņu metējiem atbildētu ar to pašu. Tā būtu sensācija, kas izskanētu visā Latvijā. Tomēr tam nav lemts piepildīties, jo vecais vīrs nekad nav pacēlis un nepacels roku pret citu cilvēku. Tā viņu ir audzinājuši vecāki, nepazīdami gudras grāmatas, bet vadoties pēc sirds diktētas dzīves patiesības.
