“Amerikā snieg, Amerikā snieg…” televizora ekrānā dzied “Dzeguzēni”. Latvijā gan tikai trešā adventes svece liesmo sniega atblāzmā. Kļūst gaišāks ne vien plašā apkārtnē un telpā, bet arī sirdī, jo tuvojas gada visbaltākie svētki – Ziemassvētki.
“Amerikā snieg, Amerikā snieg…” televizora ekrānā dzied “Dzeguzēni”. Latvijā gan tikai trešā adventes svece liesmo sniega atblāzmā. Kļūst gaišāks ne vien plašā apkārtnē un telpā, bet arī sirdī, jo tuvojas gada visbaltākie svētki – Ziemassvētki. Un ikvienam gribas, lai tie patiešām būtu BALTI – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Amerika Ziemassvētkus sagaidīs ar jaunu prezidentu, par kuru cīnījušies vairāk nekā mēnesi. Vai republikānis Dzordžs Bušs būs labāks par demokrātu Alu Goru? Ej nu sazini! Lielākā daļa amerikāņu Bušu atzīst par savu prezidentu. Diemžēl ceļš uz Balto namu nemaz nav bijis tik balts. Lai tiktu pie varas, darīts viss iespējamais. Jaunievēlētais prezidents savus atbalstītājus pārsteidzis, kļūstot par nabadzīgo, mazizglītoto un melnādaino amerikāņu aizstāvi, tā ātri iekarojot popularitāti. Vai, iekļūstot Baltajā namā, solītais neaizmirsīsies?
Neviļus gribas vilkt paralēles ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām Latvijā nākamā gada 11.martā, kad būs jāievēl 72 pilsētu domes, 473 pagastu padomes un septiņas novadu domes. Viena otra partija jau informējusi par to, cik tērēs vēlēšanu kampaņā. Piemēram, savienība “Latvijas ceļš” grasās iztērēt aptuveni 400 tūkstošus, Demokrātiskā partija – 100 tūkstošus latu, bet pārējās politiskās partijas tērējamo summu nenosauc. To esot grūti prognozēt. To, ka ceļā uz varas krēsliem tiek tērēts daudz, masu informācijas līdzekļi zina labi, jo tajos tiek skandināti daudzie solījumi.
Paralēli tiem sākas intrigas, baumas un šantāža. Izrādās, lai tiktu pie varas, visi līdzekļi ir labi. No seifiem tiek vilkta laukā ilgi taupīta kompromitējoša informācija par atsevišķu politiķu, uzņēmēju un politisko organizāciju darbību. Šī netīrā cīņa Latvijā ir sākusies. Tas nekas, ka ir adventes laiks un tauta svētkos vēlētos iztikt bez uzbāzīgas publiskas politiķu veļas mazgāšanas. Vai viņi paši zina, kur beidzas meli un sākas patiesība. Un vai vispār tie ir. Vērtējot pašlaik notiekošo, rodas secinājums, ka politiķi domā apmēram tā: svētki katru gadu nāk un iet, bet vēlēšanas četros gados – reizi.
