Rīt ir 11.novembris, Lāčplēša diena, kad godinām Latvijas brīvības cīnītāju piemiņu, savu tautas varoņu piemiņu.
Rīt ir 11.novembris, Lāčplēša diena, kad godinām Latvijas brīvības cīnītāju piemiņu, savu tautas varoņu piemiņu. Protams, mūsdienās ir pavisam citi apstākļi, cita situācija, bet tomēr gribas uzdot jautājumu – cik tagad ir cilvēku, kas savā varonībā un patriotisma jūtās līdzinās šiem varoņiem un cik par tādiem izaugs nākotnē..?
Šis datums vedina vēl uz kādām pārdomām – par to, kas ir patriotisms un cik ļoti katrs no mums to izjūt. Patriotismu definē kā tēvzemes mīlestību, uzticību savai dzimtenei un tautai, kā darbošanos savas dzimtenes, tēvzemes un tautas labā. Pedagogi skolēniem par to stāsta ne tikai vēstures stundās, bet ar karoti jau neieliesi jaunietim patriotisma jūtas, ja arī ģimenē vecāki to necentīsies darīt. Manuprāt, patriotisms nozīmē ne tikai cienīt valsts simbolus, bet zināt un cienīt savas valsts un tautas vēsturi, tās tradīcijas, pieminēt varoņus un cienīt senču tikumus. Bet tajā pašā laikā rodas jautājums – vai mūsdienu jaunieši sevī vispār izjūt patriotisma jūtas un kādas ir mūsdienu jauniešu vērtības? Vai tā ir nauda, vara, savu tiesību pārzināšana un pienākumu ignorēšana? Cik gan jauniešu aiz brīvas gribas piedalītos Lāčplēša dienas pasākumos, ja skola neliktu to darīt? Piedaloties kā žurnāliste daudzos pasākumos, esmu novērojusi, ka ne vienmēr skolēni – un diemžēl arī pieaugušie – dzied valsts himnu. Ir pat tādi jaunieši, kas himnas laikā košļā košļājamo gumiju, sarunājas vai baksta viens otru. To redzot, paliek tā jocīgi.
Nesen kādā intervijā ar skolotāju arī skārām jautājumu par patriotisma jūtu radīšanu skolēnos. Viņa jautāja – kādu patriotismu lai mēs bērnam iemācām, ja apkārt viņš redz tik daudz negatīva? Piemēram, tēvs vai māte, brālis vai māsa ir aizbraukuši peļņā uz ārvaltīm, jo savā zemē viņiem nav pienācīga darba, lai uzturētu ģimeni. Tika izteikts pieļāvums, ka arī šiem cilvēkiem ir zudušas patriotisma jūtas, bet, ja viņiem tādu nav, kā lai viņi tās rada savā atvasē? Un te nevaru nepiekrist.
Starp mums ir cilvēki, kas labi pārzina vēstures notikumus, notikušās kaujas un sava novada cilvēkus, kas tajās cīnījās. Reizēm viņus gribas dēvēt pat par sava veida fanātiķiem, ņemot vērā to, ar kādu degsmi viņi runā par šiem jautājumiem un gādā par kritušo karavīru atdusas vietu sakopšanu. Tādu cilvēku mums vairs nav daudz un paliek arvien mazāk – vai mēs viņus un viņu paveikto darbu protam pienācīgi novērtēt, vai protam viņu teiktajā ieklausīties? Varbūt arī par to pirms 11.novembra katram no mums vajadzētu padomāt.
