Skārda kvēpele nemierīgi līpina ieres rovē, zaudēdama cīņu pārmaiņus spiedošai krēslai. Pelēkās saimes istabas nokvēpušās sienas un griesti šādā puskrēslā liekas vēl baigāki.
Skārda kvēpele nemierīgi līpina ieres rovē, zaudēdama cīņu pārmaiņus spiedošai krēslai. Pelēkās saimes istabas nokvēpušās sienas un griesti šādā puskrēslā liekas vēl baigāki. Telpā guļ smags, smacējošs klusums. Nemierīgā gaisma palīdz veidoties baisiem tēliem, kas griež tumšajos kaktos ilgu un cīņas deju.
Ernis Vālodze no tā visa nekā nemana. Tikai Pukijs, pievēlies kā zeltīta zīda kamols pie viņa kājām, reižu reizēm pamet nemierīgu skatu apkārt.
Ernis sēž uz mūrīša un gaida mājās pārbraucam saimnieku.
– Ej nu, bērns, gulēt, gan jau rīt izrunāsies,- skubina saimniece Erni uz gultu un, pārklājusi vīram vakariņu galdu ar baltu linu dvieli, aiziet saimnieku galā pie miera.
Bet Ernim netīk iet gulēt, pirms nav izstāstījis arī saimniekam, kamdēļ atbēdzis no skolas mājās.
Zēna domas virknējas cita pie citas. Nevienai pieķerties, nevienu izdomāt līdz galam: viena par otru mokošāka.
Viņš atminas savas pirmās skolas gaitas…
Vecs, sirms skolotājs Kāpostiņš, ar abām rokām reimatisma skarto ceļgalu pieturēdams, stīvi uzraušas uz katedras. Tad noslauka saņurcītā kabatas lakatiņā degunu, nokrekšķinās un iesāk:
– Nu, bērni, šodien pirmo dienu – he, he – pēc vasaras jūs atkal esat visi pulciņā. Tagad sāksim savas skolas gaitas. Jā, bet – he, he – šodien jau gan pie mācībām neķersimies. Šodien, bērni, iesim norakt manus kartupeļus. Laiks jau ir, laiks jau ir – he, he -, ka nepaliek zem sniega.
Ernis un citi pirmziemnieki klausās skolotājā klusi un mierīgi. Bet otrziemnieki un trešziemnieki kā spārnos. Visi jautri sauc: – Jā, jā, skolotāja kungs! – jo viņi zina, ka rīt, parīt vai nu stundas būs sagatavotas, vai ne – tāpat mācījušies būs labi. Tā taču bija vienmēr. Ja tikai skolotājam vajadzēja kaut kur piepalīdzēt saimniecībā, tad varēja arī no mācībām nezināt neko. Skolotājs allaž laipni noglāstīja galvu, teikdams: – Nu, uz citu reizi, bērns, – he, he – tu jau man esi vienmēr uzcītīgs. Un, ja vēl vecāki no mājām skolotājam atsūtīja kaut ko uz svētkiem – kādu strucīti alus vai gaļas šķēli, tad nebija ko bēdāt: pavasarī liecībā visur “pieci”.
Bet Erni par šo tupeņu rakšanu nav priecīgs. Kad mācības, tad mācības, bet tīrumā viņam netīk. Tad labāk taisīt ragatkas, šaut zvirbuļus, vārnas, noķert kādu vēlīnu rudens dunduru un iespraust tam smilgu astē, lai skrien gaisā, spindzīgāk dūkdams.
Ja tas būtu kāds cits skolotājs, varbūt arī Ernis ietu, vismaz maisus paturēt, bet Kāpostiņam strādāt – nē! Šo skolotāju Ernis jau agrāk redzējis viesībās pie sava kādreizējā saimnieka Kubulnieka, un viņam tas palicis atmiņā kā liels badakāsis.
