Vairākkārt gadījās, ka sūdzētājs bija arī liecinieks, un nereti vienā personā savienojās ir sūdzētājs, ir liecinieks, ir tiesnesis. – Kur Jaunzems? – skaļi jautā bandas vadonis saimniecei. Tā nevar nekā pateikt.
Vairākkārt gadījās, ka sūdzētājs bija arī liecinieks, un nereti vienā personā savienojās ir sūdzētājs, ir liecinieks, ir tiesnesis.
– Kur Jaunzems? – skaļi jautā bandas vadonis saimniecei. Tā nevar nekā pateikt.
Viņas vietā atbild Ernis: – Jau no rīta aizbrauca uz Gulbīti nodot valdībai produktus. Nav vēl mājās.
– Ko tu, glodene, maisies, kas tev prasa? – bārdainais dusmīgi uzbrēc Ernim. Tad griežas pie saviem līdzgaitniekiem, likdams pārmeklēt visas istabas.
Istabās bandīti meklē ne tikai saimnieku, bet arī vērtīgākās lietas un drēbes, kuras sasien nelielās nastiņās.
– Kas aiz šīm durvīm? – piepeši iejautājas bārdainais, un apmierināts smaids pārlido viņa seju.
– Nekā, vienkārši vasaras balkons. Pagaidām aizpilda pieliekamā kambara vietu,- Ernis, mazliet satrūcies, atbild.
– Kāpēc aizslēgtas? O, un atslēga vēl iekšā no otras puses. Droši putniņš šeit slēpjas! Ei, tu, sakārni, nāc ārā vai ar rokas granātu durvis uzspersim!
Saimniece nokrīt uz Erņa gultas krampjainās raudās. Bet bandas vadonis liek saviem pavadoņiem uzlauzt balkona durvis.
– Bēdz nu! – nervozi iesaucas Ernis. Bet vairāk viņš nekā nepaspēj teikt – kāds no bandītiem viņu notriec ar dūri gar zemi.
Jaunzems saprot pats, ka jābēg, bet kā? Satvēris Ēriku, viņš to skūpsta varbūt pēdējo reizi.
– Tēt, tēt, kāpēc tie ļaudis neiet prom? – mazā meitenīte čukst, bailēs pie tēva spiezdamās. Viņa instinktīvi sajūt nelaimi un sāk raudāt. Lielais, spēcīgais tēvs, kas tik jauki prata viņu šūpot, tagad bija savāds – negāja viesiem pretim.
Jaunzems kā sprostā iedzīts zvērs stāv gatavs uz visu. Viņa nobālušo seju klāj auksti sviedri. Nāsis no uzbudinājuma dreb. Viņš noliek Ēriku segās un ķer pēc revolvera, kas palikts pagalvī, un pēc pāris atslēgas apgriezieniem izlec dārzā. Pavasara nakts gaisā īsi un dobji noskan revolvera šāvieni. Viņš nekā vairs ap sevi nemana. Liekas, visa smadzeņu darbība būtu sakoncentrēta vienā domā – skriet, skriet! Jaunzems steigā uzgrūžas tumšam stāvam. Muskuļi saspringst kā tērauda atsperes. Naids un bezgalīgas bailes vada Jaunzemu. Viņš sit pretiniekam ar revolvera spalu sejā, pa galvu – kur tik var trāpīt, līdz pretinieks iestenēdamies saļimst. Tad kā mašīna, pretsparu pārvarējusi, Jaunzems dodas atkal tālāk uz priekšu. Viņš iekrīt ganību rāvajā grāvī. Tumšs, dūņains ūdens kā asiņainas svītras uzšļakst uz baltā krekla. Gabaliņu pa grāvi gājis, viņš uzlec uz malas un ieskrien lielajā purvā. Asinis tumši sit deniņos. Viss ķermenis sāpīgi smeldz no pārdzīvotā kā pēc smaga, gurdinoša darba.
– Kas tagad mājās notiek? – šis jautājums kā neatrisināma mīkla gulstas visam pāri.
