Mājās tikmēr notikumi steigā seko viens otram. Ērika, no raudām aizsmakusi, vairs tikai klusi kunkst, tīdamās izjauktās segās. No negaidītā sitiena atžilbis, Ernis streipuļodams pieceļas.
Mājās tikmēr notikumi steigā seko viens otram. Ērika, no raudām aizsmakusi, vairs tikai klusi kunkst, tīdamās izjauktās segās. No negaidītā sitiena atžilbis, Ernis streipuļodams pieceļas.
Nakts, nekārtībā izvandītās istabas, saimnieces un vecākās meitas Austras raudas – viss atstāj nospiedošu iespaidu.
Arī rūdītie komunisti nejūtas labi, jo gūsteknis tik negaidīti izbēdzis un pie tam vēl viņi vienu no sava vidus zaudējuši.
Kāds no bandītiem grasās pārmeklēt Erņa gultu, bet zēns to steidzīgi attur: – Draugs, ko tad tu manu gultu… tā taču nav saimnieku manta.
Vairāk Ernim nekā nevajag teikt. Uzrunātais nokaunējies atmet ar roku un nosaka: – Labi, labi, bet ne tev saimnieku pusē stāvēt!
-Iesim, gan mēs tam tēviņam kādreiz izpūtīsim sveci! – nosaka bandas vadonis, un, saņēmuši sapakoto laupījumu, iebrucēji atstāj istabas.
Pamazām aizšķind ieroču un dunošo soļu troksnis. Dārzā bandīti pievāc kritušo un novieto ratos. Bet, pirms vēl pajūgs mīņājas pagalmā, Ernis steigā paķer no sava gultasmaisa šauteni un, neviena nepamanīts, pa balkonu izzogas dārzā. Viņam tagad nav laika mierināt izmocīto saimnieci un Austru.
Savādi baigi iezviedzas bandītu zirgs, un tad pajūgs izripo no Jaunzemju pagalma. Zirga gaita ir strauja, bet kalnā pie rijas viņš pietura riksi. Spalgi norīb vairāki šāvieni, un dažās minūtēs no tik negaidīti pārteigtajiem pajūgā vairs starp dzīvajiem nav neviena.
4.nodaļa
Allaž zemnieks, ar skubu apdarījis vakara cēlienu, gaišām domām par nākamām darba dienām atliec uz brīdi taisnāku muguru un liekas pie miera. Bet, ja sava darba augļi un zemes svētīgums jāatdod sliņķiem un pasaules dienderiem, tad darba darītājam ir maz rūpju par rītdienu. Rūpes rada tikai dzīvotgriba.
Ušuros pulkstenis nositis nakts divpadsmito stundu, bet pie miera nav devušies pats saimnieks Kārlis Ušurs, bijušais pagasta vecākais, un vaļenieku Pēteris. Tie gala kambarī sēž uz silta mūrīša un bīdamies dzer pašdarinātu alu.
Pagasta izpildu komiteja gan visu labību saimniekiem rekvizējusi savām un armijas vajadzībām, atstājot tikai plānam maizes riecienam iztikai. Bet vecais Ušurs to nobēdzinājis aizbirušā kartupeļu bedrē, tā ka atlicis arī miežu sieciņš, ko iztecināt alu, lai kādu vakaru atveldzētu iztvīkušo sirdi pie aizliegtā tēvutēvu garduma.
Ušurs ir nospiestā garastāvoklī. Viņš jūt visu dzīvi griežamies augšpēdus. Nav vairs ne gala, ne malas, ne labās puses, ne kreisās. Pat pie tabakas, kuru viņš tā iemīļojis, vairs nevar tikt – jāsuļķē lazdu lapas un āboliņu galviņas. Un tomēr tas vēl nebūtu tas ļaunākais.
