– Beidz nu, beidz, Kārli, padome padomes galā. Te jau pats vilks vairs nevar gudrs tikt. – Tikai man tagad jājautā,- Ušurs iesilis turpina tālāk.
– Beidz nu, beidz, Kārli, padome padomes galā. Te jau pats vilks vairs nevar gudrs tikt.
– Tikai man tagad jājautā,- Ušurs iesilis turpina tālāk, – cik ilgi varēs savienot abos šos pašpārvaldīšanas principus: birokrātiskos komisārus no vienas un pašpārvaldes padomes no otras puses? Liekas, teorijā tā lieta būs domāta tā, ka ieceltie komisāri uzskatāmi tikai par nokārtošanas organizētājiem un uzraugiem. Tiklīdz attiecīgā nozarē būs jau nodibinātas vajadzīgās padomes, tad tās pašas izvēlēs savai nozarei komisāru vai citu līdzīgu darbinieku. Bet redzi, praksē tomēr tā lieta neiet tik gludi. Vispirms jāievēro, ka ieceltā birokrātiskā komisāra rokās atrodas neierobežota vara. Viņš ir tas, kas sarīko un vada aģitāciju nozarē pēc sava prāta; viņa rokās atrodas vajadzīgās naudas summas, un viņš pieņem ierēdņus. Šī pēdējā lieta ir ļoti svarīga, un tagad jau mēs redzam, ka visa komunistu partija sastāv gandrīz tikai no ierēdņiem vien… Komunisms pie mums ir izvērties par birokrātijas oligarhiju.
– Kārli! – Pēteris piepeši saķer saimnieku aiz rokas un aizbīda tam aiz muguras alus krūzi.
– Gar logu kāds slaistās.
– Tiešām, varbūt milicija? – bezspēcīgi nosaka Ušurs.
– Pagaidi, es iziešu ārā vērties! – Pēteris iebīda alus spaini aizkrāsnē un, paķēris rokās krāsns rušināmo, iziet ārā.
Ušurs arvien ir bijis jautrs dzīvē, arvien dziedādams ir gājis arklam pakaļ, pļāvēju rindās viņa izkapts allaž grieza platāko vālu, un pateicībā par darba pūliņiem rudeņos kuļmašīna viņa sētā dūca visilgāk, pildīdama apcirkņus zeltītiem jaunas maizes graudiem. Bet tagad no pasaules dienderiem viņa apcirkņi ir izbērti tukši. Klusa un skumja ir kļuvusi Ušura dzīve.
Piepeši virtuvē noklaudz soļi un kambara kvēpeles puskrēslā pavīd kvēloša pīpe.
– Vai tiešām milicija? – Ušurs satrūkstas. Bet tad viņa sejā atplaiksnās priecīgs brīnums.
– O, Jaunzems ieradies. Nāc, mīļais, nāc – esi īstajā reizē. Es te pa klusā izspiedu tādu zupu. Bet kas tad tev lēcies? Tevis vairs i pazīt nevar. Vai Pēteri redzēji?
– Jā, aizgāja uz staļļa pusi. Lielā nogurumā atkrīt Jaunzems uz mūrīša un, saņēmis galvu rokās, sāk stāstīt visu notikušo.
– Ak, Dievs, ak, Dievs, – ar šo nopūtu bieži Ušurs pārtrauc Jaunzema satraukto stāstu.
